"Latvijas Lepnums 2024" balvu nominācijā "Novadnieks" saņem Jānis Gūtmanis – Skultes pagasta autobusa šoferis, kurš pārvadā skolēnus, taču vietējiem iedzīvotājiem viņš ir kļuvis par uzticības personu, izpalīgu un draugu.
Nostrādājot vairāk nekā 30 gadus, viņš pazīst katru bērnu un pieskatīs – ja no rīta iekāpis autobusā, tad arī pēc stundām gaidīs savā "rudajā kumeliņā". Jānis Skultes pagastā ir gatavs palīdzēt ikvienam, kurš mīļi palūgšot – kā gan var atteikt? Ārpus šofera pienākumiem nodarbojas ar zemniecību, kā arī veic gan tēva, gan vectēva pienākumus.
Aicinājumu pieņemt "Latvijas Lepnums" balvu Jānis nav gaidījis – šis zvans viņam bijis liels pārsteigums, pat šoks. Sākotnēji arī nezinājis, ko zvanītājam atbildēt, bet izgājis no situācijas ar daudzkārt izteiktu "paldies".
Godalgas saņemšana Jānim apliecinot, ka viņš tomēr savā dzīvē kādam ir izdarījis arī ko labu. Vai iepriekš tā pašam nelikās? "Neteiksim, ka nelikās, bet tagad tā kā tevi uzmundrina, un tu vairs nedrīksti nevienu pievilt ar neko. Tev jācenšas būt arvien labākam un labākam. Šī balva ir tāda stimulējoša," teic laureāts.
Šoferēšana Jānim patikusi jau no seniem laikiem, taču bērnu vadāšana ir viņa ikdiena pēdējos 30 gadus. Darbs Jānim patīk un viņu apmierina, arī bērniem viņš patīk. "Man vispār ir labākie bērni, tādi nav nevienam. Viņi man nedara pāri, un es viņiem," smejot teic laureāts.
Viņš gan atzīst, ka ar katru cilvēkbērnu ir citādāk, katram jāatrod sava pieeja. Tas nereti paredz arī iejušanos tādā kā psihologa ādā, taču, kad esi atradis savstarpējo kontaktu, uzticība ir acīmredzama.
Satiekot Jāni dzīvē, no viņa burtiski staro smaids, un caur to – patiess sirdssiltums, gaišums. Jānis teic, ka tas viņam no dabas – kad pats esi labs, tad visi ir labi pret tevi.
Kā zināms, viņa labo sirdi lietā liek skultenieki, kuri nereti lūdz pēc dažāda veida palīdzības. Uz jautājumu, vai sieva nav greizsirdīga uz vīra labo sirdi un līdz ar to veltīto laiku citiem, Jānis ar smaidu atmet vairākkārtēju "nē" un uzsver: "Sieviņa man ir vislabākā, kāda var būt. Viņa vienmēr ir atbalstījusi, nākusi pretī. Ja ir kādi grūtāki brīži, viņa atbalsta, izstāsta, nāk man pretī. Sieviņa man ir vislabākā. Saprot un labprāt palīdz palīdzēt citiem."
Darbs ar bērniem, kaut arī tos pārvadājot no punkta A uz punktu B, var būt nogurdinošs. Jānis stāsta, ka drusku jau nogurst, taču tāpat ik rudeni gaida atsākamies skolu, lai varētu aktīvāk sēsties pie stūres. "Man liekas, ka tas jau ir tevī tā iestrādājies iekšā, ka viss automātiski rit ritmā, tev tas darbs patīk, tie bērni arī patīk, viņi tevi atbalsta, tu viņus atbalsti, cik vari. Ir grūti to tā izskaidrot, bet tā tas ir. Vienmēr gaidu rudeni, kad atkal varēs vest bērnus (smejas). Drusku jau nogurst, bet nav tik traģiski."
Ikviens ir braucis ar kādu autobusu, uz kura priekšējā paneļa tā šoferis iekārtojis sava veida altārīti. Dažkārt tur ir rotaļlietas, dažādas figūriņas, krelles vai mākslīgie ziedi. Vai Jānis plāno par "Latvijas Lepnuma" zelta ābeli priecāties šādā veidā? "Altārītis, visticamāk, būs mājās. Nolikšu skapī aiz stikla. Tas ir tāds liels stimuls. Liels pārsteigums, nebiju gaidījis, ka tā varētu būt," smejot sarunas noslēgumā teic laureāts.
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
