"Latvijas Lepnums" Ivita Kļaviņa, kura ģimenes siltumu devusi pieciem audžubērniem, tostarp īpašajiem

Ivitas bērni novērtē mātes sniegto siltumu un rūpes, apbrīnojot mammas enerģiju – viņa ne tikai rūpējas par bērnu labsajūtu mājās, bet arī caur labdarību piesaista līdzekļus, lai pieņemtie bērni ar veselības problēmām varētu augt un attīstīties.

Ivitas meita par viņu saka: "Mamma ir mūsu ģimenes līme, kas satur mūs kopā. Ģimenē esam deviņi bērni, no kuriem pieci ir audžu bērni, taču viens otru mīlam kā brāļus un māsas."

Saņemot zvanu ar ziņu, ka Ivitai vēlas pasniegt "Latvijas Lepnums" balvu, bijis grūti aptvert, ka tā ir īstenība, jo pašai laureātei šķiet – tas, ko viņa dara, nav tik liels, lai to izceltu kā "Latvijas Lepnumu". "Man likās, ka es vienkārši dzīvoju pēc labākās sirdsapziņas," teic Ivita.

Tāpat laureāte norāda, ka šī balva, viņasprāt, nav viņas, bet gan lielo bērnu. "Par to, ka viņi man šajā visā audžuģimenes darbā, rūpējoties par īpašajiem bērniem, ir blakus krietni vairāk, nekā varbūt pieprasa viņu vecums. Tas drīzāk ir viņu novērtējums par viņu labo darbu, ka viņi palīdz un darbojas no sirds, ka viņi paši ir mainījušies un kļuvuši atvērtāki, sirsnīgāki un citādāk skatās uz īpašajiem bērniņiem. Tas ir viņu apbalvojums nevis mans. Un tas man ir svarīgi."

Ar vārdu "ģimene" tradicionāli saprotam mammu, tēti un bērnus. Bet kas "ģimenes" ir pašai Ivitai? "Man ģimene vairāk saistās ar to, ar ko tā latviešiem agrāk ir saistījusies. Tā ir saime, dzimta. Man ģimene ir mana mamma, mani brāļi un māsas ar saviem bērniem un mazbērniem. Joprojām svinam visus lielos svētkus visi kopā, un tad to cilvēku ir ap 30. Tā ir mana sajūta par ģimeni. Un es ļoti priecājos par tiem bērniem, kuriem ir iespēja augt pie manis. Arī viņi līdz ar to saņem balvā šo visu lielo ģimeni un radu saimi. Man tas ir svarīgi."

Ivitas ģimenē ir deviņi bērni – četri pašas, bet pieci audžu. Tiesa, kopā faktiski to ir desmit – desmitais ir Ivitas vīra Aivara dēls. Jāteic, ka ir vecāki, kuri jau pēc pirmā bērna ienākšanas ģimenē, nolemja, ka ar to būs gana. Taču tas nav stāsts par Ivitas ģimeni.

Viņa atklāj, ka jau kopš agras bērnības viņai tuva bijusi "bārenīšu tēma". Ar māsu spēlējusies un auklējusi bārenīšus. Arī mīļākā dziesma, kuru kādreiz Ivitai dziedājusi vecmamma, ir par bārenīšiem.

"Tā vienmēr bijusi tēma, kas mani uzrunā. Man liekas, man ir ļoti laba mamma, ļoti mīļa, pie kuras man bija ļoti labi augt kā bērnam. Ne pārticībā, reizēm varbūt ļoti spiedīgi, bet ļoti mīļi. Un man vienmēr ir gribējies, ja mums ir tik daudz vietas mājās, varētu paņemt vēl kādu bariņā," stāsta laureāte.

Viņa turpina: "Toreiz man jau bija trīs meitas un dēls. Nospriedām, ka pietiek trīs meiteņu kompānijā Jānim būt vienam pašam. Toreiz uzņēmām Niku, kuram bija trīs gadi, lai viņš būtu kā brālis. Abi zēni ir ar gada starpību, bet tik līdzīgi kā īsti brāļi!"

Ivita savā ģimenē kā audžubērnus uzņēmusi arī bērniņus ar īpašām vajadzībām. Tas diemžēl parāda, ka ir vecāki, kuri no šādiem bērniem novēršas. Kāpēc Ivitai bijis svarīgi, lai vismaz kāds īpašais bērns, kurš palicis bez vecāku aprūpes, tomēr uzaugtu laimīgā ģimenē?

"Mana meita Inese piedzima ļoti agri, priekšlaicīgi – 28. nedēļā. Toreiz prognozes bija – vecāki nepriecājieties, tur nekā laba nebūs, viņa neredzēs, nedzirdēs, nestaigās. Ar daudzu gadu neatlaidīgu darbu un ticību bērnam viņa ne tikai redz, dzird un staigā, bet arī spēlē četrus mūzikas instrumentus, sporto sacensībās un ir viens no lielākajiem balstiem mājās. Man bija pārliecība, ja varu palīdzēt saviem bērniem, kā arī pie mums jau bija Niks, kuram sākotnēji bija slēdziens, ka jāiet speciālajā skolā, jo parasto nepavilks, bet ļoti labi to pavelk un vispārīgi ir kolosāls jaunietis… Tad radās sajūta, ka… Par cik es arī esmu mediķis, mana mamma ir mediķis, mēs tiksim galā," stāsta Ivita.

Tā ģimenē ienākusi Marina. Ivita stāsta, ja Kļaviņu ģimene meitenīti neuzņemtu, visticamāk, viņai būtu jādodas uz bērnu namu, jo "smagu īpašo vajadzību bērnu neviens negribēs ņemt". Tiesa, tas nav bijis individuāls lēmums – vispirms viņa apspriedusies ar pašas bērniem. "Inese man brauca līdzi iepazīties ar Marinu. Es viņai teicu: "Ja jūs teiksit, ka negribat, ka būs par grūtu, mēs neņemsim." Bet pēc iepazīšanās Inese teica, ka varam ņemt," pastāsta Ivita.

Uzticība jau asinsradinieku starpā nereti ir grūti iemantojama. Savukārt, ģimenē uzņemot kādu no malas, tās iegūšana ir vēl atbildīgāks uzdevums. Ivita norāda, ka pats galvenais ir veidot ļoti atklātas attiecības, un pēc tam uzticēšanās sekos.

"Viņi zina, no kurienes ir nākuši. Pie mums regulāri brauc bāriņtiesa, kas par to atgādina. Bet bērni ļoti jūt, kad tu esi godīgs vai kaut ko nestāsti līdz galam. Es vienmēr esmu vadījusies pēc tā, ka ar bērniem jābūt ļoti atklātiem. Ja kādreiz arī dusmās esmu sarājusi nepelnīti vai tamlīdzīgi, tad vienmēr vajag atvainoties, palūgt piedošanu. Tas, manuprāt, ir tas stūrakmens, kas bērniem dubulto uzticību pieaugušajiem. Šis ir tas, pēc kā es vienmēr jūtu, ka uzticība mums ir citā līmenī," pieredzē dalās Ivita.

Audzināt tik kuplu saimi nebūt nav viegls darbs. Taču, kā uzsver "Latvijas Lepnums" laureāte, viņa tajā nav viena – talkā nāk arī vīrs Aivars, pateicoties kuram, Ivita var atrast laiku sev un attiecīgi arī uzkrāt spēkus mājas solim un bērnu audzināšanai.

"Man ir fantastisks vīrs, kurš nebaidījās pie manis atnākt, kad es biju pēc šķiršanās no pirmā vīra ar sešiem bērniem. Mēs kopā esam uzņēmuši vēl trīs. Viņš rūpējas par mani, māca lielajiem bērniem, kā tas ir rūpēties par mammu, kā tas ir ļaut mammai pagulēt no rīta ilgāk, uztaisīt kafiju, pabarot mazās māsas, kā tas ir vakarā novākt traukus mammas vietā un ļaut paskatīties televizoru, vai palasīt priekšā mazajām, lai mamma tai brīdī var atrast mirkli sev. Šīs ir tās svarīgās lietas. Mēs visu darām kopā. Lielie bērni labprāt iesaistās mājas dzīvē, katrs paņemot pa kādam bērniem un parūpējoties par viņu. Tad liekas, ka tas vairs nav grūti, jo atrodas laiks sev," pastāsta Ivita.

Visi kopā ne tikai viens par otru rūpējas, bet arī labprāt apmeklē koncertus vai paši mājās muzicē. Tāpat ja laiks un citi resursu ļauj, visiem patīk kopīgi kaut kur aizbraukt.

Vai deviņi, faktiski desmit bērni ir pietiekami? "Noteikti nē," smejot teic Ivita. "Mums audžu ģimenes domāšana jau ir lielajās meitās, kuras ir izteikušas vēlmi doties audžu ģimenes apmācībās. Man šobrīd vīrs apmācās, lai iegūtu statusu. Viņi jau paši runā par to. Pirms pāris gadiem bija situācija, kur savā starpā runāja – Inesei tūliņ paliks 18, kas nozīmē, ka mums būs viena brīva vieta, tad mēs varētu paņemt mazu meitenīti. Viņi bija tie, kuri prasīja uzņemt pēdējās divas māsiņas. (..) Domāju, audžuģimene ir tas, kas man ar vīru dod to īsto dzīves aicinājumu un jēgu."