“Latvijas Lepnums” Inna Zlatkovska: Vardarbība un atkarības ir galvenie cēloņi, kāpēc sievietes nonāk cietumā

Viņa uzsvēra, ka nedrīkst salīdzināt darbu sieviešu un vīriešu cietumos, ikviens cilvēks ir atšķirīgs, bet arī abi dzimumi atšķiras. Sievietes ir saprotošākas komunikablākas. “Manuprāt, sievietēm darbā ir nepieciešama cita pieeja. Viņas ir sirsnīgākas. Un vispār cietumos ir jāstrādā sirsnīgiem cilvēkiem. Profesionāļiem, izglītotiem, bet labiem. Es neuzskatu, ka cietumā ir jāpastāv bargumam. Tas nedos labus rezultātus. Agresija rada tikai agresiju,” sacīja Inna.

Viņa teica, ka cietuma darbinieku galvenais uzdevums ir parādīt klientēm, kā dzīvot labāk un pareizāk. “Kā dzīvot slikti, viņas pašas zina. Labāk nekā mēs ar Jums. Mums ir jāsagatavo cilvēkus brīvībai. Ja pagājušajā gadsimtā bija tā saucamais militārais režīms, tad mūsdienās visas darbības tiek vērstas uz notiesāto resocializāciju. Tā ir sagatavošana iznākšanai brīvībā,” sacīja Inna.

Viņa teica, ka ir lietas, kas attiecīgajā sistēmā būtu jāpilnveido. Ieslodzījuma lietu pārvaldei ir sava vīzija, misija un vērtības – laikmetīgi cietumi, izglītots personāls un infrastruktūras uzlabošana. Arī tas ir nepieciešams. Taču ir lietas, kuras var paveikt bez materiāliem resursiem, – cilvēciskums, laba komunikācija, labas attiecības gan ar ieslodzījuma iestādes personālu, gan arī tās klientiem.

Inna Zlatkovska

“Latvijas Lepnums” balvas nominācijā “Vairāk nekā prasa pienākums” ieguvēja

“Es neuzskatu, ka cietuma uzraugiem un apsargiem ir jāpilda tikai amatu aprakstos stingri noteiktus punktus. Laikā, kad piecos visi virsnieki iet prom no darba, uzraugi un apsargi paliek strādāt. To, ko viņi šajā laikā sastrādās, tādus rezultātus mēs pēc tam saņemsim.”

Viņa piebilda, ka ieslodzījuma vietu pilnveide ir komplekss pasākumu kopums. Katrs darbinieks šādā iestādē ir gan pedagogs, gan drošībnieks, gan psihologs, gan audzinātājs. “Tādas īpašības piemīt mūsu darbiniekiem,” sacīja Inna.

Viņas ieskatā, arī darbā katram cilvēkam ir jāpieiet ar personīgu pieeju, nevis visus mēģināt vienādot. “Katrai klientei ir savas bēdas, savas problēmas, riski un vajadzības. Mūsu galvenais uzdevums ir izvērtēt tos riskus un vajadzības. Varbūt sieviete nonāca cietumā tādēļ, ka viņai nebija profesijas? Ja tā, mēs varam  piedāvāt veselu profesiju klāstu. Iespējams, viņai nebija darba pieredzes. Tad mēs nodrošināsim ar darbu, ar psihologa palīdzību. Tagad Olaines cietumā ir atkarīgo centrs. Protams, ka tas atkarīgajiem cilvēkiem ļoti palīdz,” sacīja “Latvijas Lepnums” balvas nominācijā “Vairāk nekā prasa pienākums” ieguvēja.

Vaicāta, cik liels īpatsvars ieslodzīto atgriežas ikdienas dzīvē pēc ieslodzījuma, viņa teica – atgriežas daudzas. Bet cits jautājums, vai sabiedrība ir gatava pieņemt atpakaļ ieslodzījuma vietas klientes jeb viņas atraida. Šajā ziņā sabiedrībai vēl jāaug. Tāpat jāņem vērā, ka daudzām no ieslodzījuma vietas iznākušajām ne nav ģimenes, ne tuvinieku. Liela daļa no viņām nāk no bērnunamiem un šīm sievietēm nav kur atgriezties, iznākot no cietuma.

Viņasprāt, lai sekmētu empātiju sabiedrībā, ir biežāk ir jāstāsta par cietumos notiekošajiem procesiem. “Darba devējiem ir jāinformē, ka viņi pieņem šādu cilvēku darbā, arī izglītības iestādēm, probācijas dienestam jāpaplašina funkcijas. Vairāk jāveic skaidrojošais darbs,” sacīja Iļģuciema sieviešu cietuma priekšniece.

Lai šīs sievietes varētu labāk integrēt sabiedrībā, arī no valsts puses ir jāīsteno vesels pasākumu komplekss. “Ir jābūt darba vietām, protams. Ir nepieciešams dzīvokļu fonds. Lielākam skaitam līdzgaitnieku, kas vienkārši būs blakus un palīdzēs pēc atbrīvošanas. Ja kāda sieviete pavadīja ieslodzījumā vienu gadu, tas ir viens stāsts. Bet, ja desmit gadus, tā ir pilnīgi cita lieta,” sacīja Iļģuciema sieviešu cietuma priekšniece, skaidrojot, ka, ilgstoši uzturoties ieslodzījuma vietā, cilvēks pierod pie pilnīgi citādāka režīma. Tas ir līdzīgi kā dzīvot citā valstī.

Tomēr gadu gaitā attiecīgajā jomā arī daudz kas esot uzlabojies, salīdzinot laiku, kad viņa sāka strādāt šajā jomā. “Daudz kas ir paveikts infrastruktūras uzlabošanas nolūkā. Ļoti augstā līmenī ir resocializācijas pasākumi. Ir daudz programmu. Tas viss palīdz mūsu ieslodzītajām,” sacīja Iļģuciema sieviešu cietuma priekšniece.

Taujāta, kādi ir biežākie cēloņi, kādēļ sievietes nonāk cietumā, Inna nešauboties atbild – vardarbības un atkarību dēļ. “Vardarbības dēļ cietumā nonāk apmēram trešdaļa sieviešu, kas ir diezgan liels īpatsvars. Aptuveni 70% nonāk atkarību dēļ. Tās ir dažādas atkarības. Tāpat mūsu sievietes ļoti bieži cieš no vardarbības. Līdz ar to notiek visādas darbības,” sacīja Iļģuciema sieviešu cietuma priekšniece.

Viņa teica, ka diemžēl vardarbības īpatsvars pēdējos īpaši nesamazinās. Par to mēs tikai nesen sāka runāt sabiedrībā, lai gan par to ir jārunā. Visbiežāk šī vardarbība izriet no dzīvesbiedriem. Tā ir gan fiziska, gan emocionāla vardarbība. Un no vecākiem tajā skaitā.

Lai samazinātu vardarbības līmeni sabiedrībā, jārunā par dažādiem aspektiem, uzskata Inna. “Par ekonomisko stāvokli valstī, izglītību, kultūru, to, kas notiek skolās. Jo viss sākas no bērnības. Ir jābūt vairāk psihologiem, kuri pie tā strādās. Protams, tas gulsies uz sociālo darbinieku pleciem, jo ne vienmēr sociālie darbinieki ir informēti par situāciju ģimenē. Nepieciešams komplekss pasākumu kopums,” sacīja Iļģuciema sieviešu cietuma priekšniece.

Innas turpmākie mērķi esošajā darbā ir turpināt atbalstīt ieslodzītās un strādāt tālāk ar sirdi un dvēseli.