“Latvijas Lepnums” Edijs Pipars nesavtīgi turpina palīdzēt līdzcilvēkiem

Pirms svinīgā notikuma tiekamies ar vienu no pērnā gada laureātiem – labdarības organizācijas “Palīdzēsim vien otram” dibinātāju Ediju Piparu.

Ediju Piparu satiekam viņa otrajās mājās – organizācijas “Palīdzēsim viens otram” noliktavā Rīgā. Tieši no šīs vietas viņš koordinē darbus, palīdzot ikvienam, kurš lūdz. Pērn Edijs “Latvijas Lepnuma” balvu saņēma nominācijā “Atbalsts līdzcilvēkiem”. Un atbalsta plecs grūtībās nonākušajiem viņš ar savu komandu turpina būt arī šobrīd: “Šo es nedaru, lai kaut ko saņemtu. Man ir ļoti būtiski palīdzēt, bet, protams, ir ļoti patīkami, ka tevi novērtē. Bet, kā es saku – es to daru, jo gribu palīdzēt cilvēkiem. Man nav vēlme iegūt kaut ko.”

Vērtējot aizejošo gadu, Edijs uzsver, “Latvijas Lepnuma” balva viņam deva papildu motivāciju strādāt, taču kopumā tas bijis smags. Arī pašam personīgi. Pirmo reizi astoņos labdarībai veltītajos gados, viņš izdega: “Man atgūšanas process bija diezgan smags, jo es pirmo reizi saskāros ar šādu situāciju, kad astoņu gadu laikā es izdegu. Es atliku arī tās mazās lietas, kas mani darīja laimīgu. Labdarība arī mani dara ļoti laimīgu, bet tev jābūt tam balansam, arī tām mazajām lietām, kas tevi dara laimīgu, piemēram, grāmatu lasīšana, aiziet uz sporta zāli, kur tu to enerģiju novirzi. Bet pateicoties manai komandai atbalstošai, manai ģimenei, maniem draugiem, es atguvos un nu jau atpakaļ darbos esmu.”

Un palikt malā Edijs nevarot, jo palīdzības lūdzēju skaits ir nemainīgi liels. Turklāt mūsu cilvēkiem atbalsts nepieciešams ne tikai materiāli. Tir ir arī cilvēki, kuri slimībā palikuši vieni. Un tikai brīvprātīgo palīdzīga roka ir tā, kas tos uztur pie dzīvības: “Arī morāli smagi ir apzināties, ka tā visa ir realitāte. Jo mēs jau darbojamies arī medicīnā, ne tikai ar apģērbiem vai kādām citām lietām, arī medicīna ir, kur ir smagi slimi cilvēki. Šajā gadā ir bijuši jau vairāki nāves gadījumi, tam visam arī mums ir jāiziet cauri, jo mēs esam līdzi klātesoši šiem cilvēkiem.”

Turklāt viņš ar komandu šogad nespēja palikt malā arī brīdī, kad Krievija iebruka Ukrainā. Un tā joprojām turpinās nesavtīga palīdzības sniegšana ne vien pašu cilvēkiem, bet arī karā cietušajiem vai no mājām bēgošajiem ukraiņiem: “Ukraina ir mainījusi mūsu darba apjomu. Jo tas tiešām bija, to darbu varētu reiz pieci sareizināt. Jo mēs sniedzām atbalstu un sūtījām arī fūres uz Ukrainu, sūtījām dažādas mašīnas arī uz turieni. Sūtījām medicīnas ierīces uz vairākām slimnīcām. Mēs uzņēmām ukraiņus uz robežas un vedām uz Latviju, kā arī mēs sniedzam atbalstu esošajiem ukraiņiem Latvijā.”

Tālāko Edijam prognozēt ir grūti. Taču viņš paredz, ka palīdzība būs nepieciešma arvien lielākam skaitam līdzcilvēku, arī tiem, kuri nespēs samaksāt pieaugošos rēķinus vai iegādāties pārtikas un higiēnas preces. Nelielas bažas gan arī par to, vai visiem palīdzēt varēs –  krīze skar arī tos, kuri līdz šim aktīvi ziedoja: “Protams, mums ir uzticīgie atbalstītāji, kas ir palikuši, pa laikam atsūta savas preces. Bet ir mazāk, tas ir jūtams. Ir dienas, kad neatnāk neviens, lai noziedotu kaut kādas mantas. Ir dienas, kad biežāk, bet, jā, ir mazliet sarežģītāk šajā brīdī.”

Edijs gan tic, ka pēc katras krīzes nāk skaisti brīži un jau kaļ plānus, kā “Palīdzēsim viens otram” darbību attīstīt. Un ieceres jau ir skaidras – tie vēlas atvērt patvērumu māju, kur uzņemt cilvēkus, kuri nonākuši neapskaužamā situācijā, kad nav kur iet un šī māja varētu būt pajumte šiem cilvēkiem.