"Latvijas Lepnums 23" balvu nominācijā "Jaunietis" saņem Didzis Dreimanis, kurš 23 gadu vecumā visu savu laiku velta dzīvnieku glābšanai – pašlaik viņa pārziņā ir teju 400 dzīvnieki.
Didzis pazīstams kā mini zoodārza "Silavas" dibinātājs un īpašnieks, kurš 2022. gadā atvēra arī eksotisko dzīvnieku glābējsilīti. Cilvēki, baidoties par sabiedrības nosodījumu, no saviem mīluļiem nereti atbrīvojas slepus, piemēram, novietojot tos pie atkritumu konteineriem vai palaižot savvaļā. Lai šādu gadījumu būtu pēc iespējas mazāk, viņš rūpējas arī par eksotiskajiem dzīvniekiem.
Mini zoodārzs darbojas jau kopš 2019. gada, savukārt doma izveidot glābējsilīti un patversmi šādiem dzīvniekiem, radusies nesen. Didzis nenosoda cilvēkus, kam iegādātais dzīvnieks dažādu iemeslu dēļ kļuvis lieks, taču rosina cilvēkus rīkoties atbildīgi un sniedz iespēju nogādāt dzīvniekus gādīgās un zinošās rokās.
Pirmais pieradinātais mājdzīvnieks Didža dzīvē bija kāmītis Robītis. Puisis atminas, ka mīlestība pret dzīvniekiem aizsākusies tieši skolas laikā. Ģimene dzīvo lauku teritorijā, kas atrodas 15 kilometrus no pilsētas, kurā Didzis un viņa māsa gāja skolā. Mācību stundas katram visbiežāk beidzās savā laikā, bet abiem tētis brauca pakaļ vienā. Tas nozīmēja, ka kāds laika sprīdis bija jāpavada gaidot. Un Didzis atklāja, ka netālu no viņa mūzikas skolas ir zooveikals, kur mazais zēns labprāt "tusējās".
"Tur bija visi šie dzīvnieki, pa bišķiņam sāku – bija kāmītis, tad bija arī zivtiņas, un nepārtraukti es sapņoju pats par savu zooveikalu. Tur mani nekad nevilināja sadaļa ar barībām un citām lietām, bet mani vilināja tieši šie dzīvnieki. Tad izdomāju, ka man kādreiz varētu būt savs zooveikals, kas tā noteikti arī kādreiz būs," atminas Didzis.
Tā laika gaitā viņš sāka nodarboties ar dzīvnieku turēšanu, un viss pats dabiski izauga. Taču Didzim sākotnēji nebija mērķa, ka, piemēram, pēc pieciem gadiem viņam būs savs mini zoodārzs.
"Viss šis stāsts ir izveidojies absolūti dabiski, bez konkrētām hipotēzēm, pieņēmumiem un mērķiem. Tagad, kad tas jau ir, es izvirzu mērķus – pēc diviem gadiem uzcelšu to vai pēc trim to. Tagad, jā, bet saknē viss notika pats no sevis," stāsta Didzis.
Runājot par glābējsilītes izveidošanu, jaunietis norāda – pierasts glābt tikai suņus un kaķus, bet, kad runa ir par kaut ko netradicionālu, tad mums nav, kur to likt. Didzis savulaik no Dabas aizsardzības pārvaldes dzirdējis, ka Latvijas dabā ļoti izplatīti ir sarkanausu bruņurupuči, kas nav mūsu vietējā suga, kas nav mūsu faunā vispār pieļaujama, jo iznīcina Latvijas purva bruņurupučus. To nonākšana Latvijas dabā ir tiešs cilvēku bezatbildības rezultāts.
Sākotnēji šādu mājdzīvnieku īpašnieki tos vēlējās atdot Rīgas zoodārzam, kuram arī tie būtu jāuzņem, taču laika gaitā zoo kapacitāte ir vienkārši izsmelta. "Izdomāju – man ir telpas un aprīkojums, tad kāpēc ne?! Man tas tomēr arī patīk, es to māku, man ir arī bakalaura grāds ciltslietu zootehnikā. Tas ir tas, kas es esmu, līdz ar to arī šī lieta pati no sevis viegli aizgāja. Tad es ļoti delikāti izliku savu tēvu no viņa garāžas un izveidoju tur glābējsilīti," pastāsta Didzis.
Viņš atklāj, ka Latvijā patiesībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri pie jaunieša vēršas un labprāt izmanto iespēju mīluli, par kuru vairs nespēj parūpēties, nodot Didža gādībā. Vienā no nesenākajiem gadījumiem viņam atvests 30×50 centimetrus liels būris ar aptuveni 30 degu pelēm. Didzis uzsver – nekad nevienu nenosoda un šādiem cilvēkiem pasakās, ka viņi savus mājdzīvniekus nepalaiž vienkārši pļavā, bet gan atved uz glābējsilīti.
Jaunietis novērojis, ka šādās situācijās publiskajā vidē vērojams paradokss. Daudzi metas gānīt un saukt par bezatbildīgiem tos, kuri kaut kāda iemesla dēļ nolēmuši atdot savu mājdzīvnieku. Taču vēl bezatbildīgāk būtu mīlulim nevis atrast jaunas mājas, bet to vienkārši izmest miskastē vai palaist vienu pašu dabā.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Didzis uzsver, ka daudzi nesaprot – dzīvnieku saimnieki mēdz nonākt bezizejas situācijās, nevis no tiem atsakās aiz laba prāta. Piemēram, var būt apstākļi, kur ģimenē bērnam pēkšņi attīstās alerģija pret mājas mīluli kaķis. Un te vecāki ir izšķiršanās priekšā par to, vai svarīgāks ir kaķis vai bērns.
"Tad cilvēkam atbildīga rīcība ir sameklēt šim dzīvniekam atbilstošas mājas. Un šiem cilvēkiem ir sāpīgi. Daudzi pie manis ir histērijā raudājuši par to, ka viņiem šis dzīvnieks ir jāatdod. (..) Uzskatu, ka neviens šajā pasaulē nav tik perfekts, lai kādam mestu ar akmeņiem. Nevienam nav tiesību teikt: "Kā jūs varat savu ģimenes locekli atdot?" Ir jābūt iecietīgiem," mudina jaunietis.
Viņš turpina: "Latviešiem ir šis niķis – nu nebāziet savu degunu tur, kur to nevajag bāzt, kur to neprasa, it īpaši sociālo tīklu komentāros. Nedrīkst tā darīt, tu nezini, ko tavs viens komentārs var otram cilvēkam nodarīt. Tā arī ir lieta, kuru esmu apņēmies darīt nākamās desmitgades laikā – motivēt cilvēkus par šo domāt citādāk."
Didzis apstiprina, ko no viņa ir iespējams arī kādu glābējsilītē atstāto dzīvnieku adoptēt, taču viņš šajā ziņā ir ļoti prasīgs. Ja vēlies mājdzīvnieku, tev jābūt informētam par viņa labturībai nepieciešamo.
"Lai no manis adoptētu dzīvnieku, mana prasība ir eksāmens ar 20 jautājumiem, no kuriem jāatbild pareizi uz 70%. Tie ir elementāri jautājumi par sugu, ēdināšanu, labturību, veterinārijas un labturības likumiem kā tādiem – vai vispār zini, ko ar to dzīvnieku darīt. Piemēram, viens no jautājumiem: ar ko degu pele atšķiras ēdināšanas ziņā? Es uzreiz gaidu, ka man atbildēs – degu pele ir diabētiķis, tāpēc tai nedrīkst dot to, to un to. Ja cilvēks to nezina, aizved mājās degu peli un sadod viņai zemenes, un dzīvnieks noliek karoti… nu sorry. Lai šādi tas nenotiku, esmu visai riebīgs," atzīst jaunietis.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Tāpat viņa stāstu krājumā netrūkst interesantu mirkļu. Tāds bijis arī ar fakta par "Latvijas Lepnuma" nominācijas saņemšanu. Didzis kā ierasts tīrījis vistu kūti, stāvējis tajā ar mēslu lāpstu rokās, kad viņam piezvanīja un sacīja: "Labdien, šeit no TV3. Apsveicam – esat ieguvis "Latvijas Lepnuma" balvu!"
"Es stāvu ar to mēslu lāpstu un biju dziļi šokēts. Bet, protams, tas ir gandarījums par to, ka citi tomēr ierauga, ko tu dari. Nav tā, ka tu kā muļķītis ar savu puļķīti viens pats sēdi savos laukos un labo citu cilvēku pieļautās kļūdas. Tevi novērtē, tevi pamana, un valstiskā līmenī. Tas atkal ir motivators virzīties uz priekšu vēl nopietnāk – ja tevi novērtē, tad tu kaut ko arī dari pareizi," ar humoru atminas Didzis.
Viņš gan ir visai skarbs vērtējumā par savu paaudzi – citiem jauniešiem, un sliecas piekrist bieži vien skaļi paustajam stereotipam, ka tie jau neko nedara, tikai sēž pielipuši pie ekrāniem. "Meitenes paļaujas, ka pie viņām atjās princis baltā zirgā, bet tas tā nenotiek. Savukārt puiši paļaujas uz to, ka vecāki palīdzēs, "kaut kā izlīdīšu". Taču katrs pats ir savas laimes kalējs. Kas man nepatīk manā paaudzē? Mēs vispirms gribam sev brutāli aplauzt spārnus. Izdarām to vienreiz, bet no tā nemācāmies, tāpēc laužam vēlreiz. Taču mums laiks ir dots tik, cik ir. Vajag darīt, vajag rīkoties, bet, ja jau sākumā ar sirdi jūti, ka tur nebūs, uzreiz met mieru," noslēgumā aicina Didzis.
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
