"Latvijas Lepnums 22" balvu nominācijā "Cilvēks cilvēkam" saņem Arnis Banga, kurš bērniem ar dažādām atkarībām palīdz izrauties no tumsas un sākt normālu dzīvi, bet maznodrošinātām ģimenēm sniedz iespējas, kuras tās citādi atļauties nevarētu. Viņš citiem atdod sevi visu.
Arnis palīdz jauniešiem atbrīvoties no atkarībām, kā arī sniedz atbalstu maznodrošinātām ģimenēm. Arnim vienmēr apkārt ir bērni. Pie viņa brauc jaunieši – viņa mājām jau vairāk nekā divus gadus ir viesģimenes statuss, lai bērni un jaunieši ik nedēļu motivācijas programmā varētu dzīvot pie viņa un redzētu, kāda ir ikdiena bez atkarībām.
Viņam zvana no bērnu namiem, kad kādam pusaudzim ir nepieciešama palīdzība, un uz visiem šiem palīgā saucieniem Arnis vienmēr nekavējoties steidz palīgā. Ved uz pasākumiem, zooloģisko dārzu, izklaides vietām, frizētavām, tērējot savus personīgos resursus. Arnis savas mājas pagalmā rīko plašus pasākumus maznodrošinātām ģimenēm, iepriecinot ar atrakcijām, spēlēm, zirgu izjādēm, koncertiem un vēl daudzām citām pozitīvām emocijām, kas šīm ģimenēm ļoti pietrūkst un ko viņi nevar atļauties.
Ar labdarību Arnis nodarbojas jau sen, un viņam ir sava labdarības biedrība "Savējie Latvijai". Viņš lielākoties palīdz Zemgales ģimenēm, bet, ja palīgā saucieni atskan no kāda cita novada, viņš nekavējoties steidz palīgā arī šīm ģimenēm. Biedrība "Savējie Latvijai" jau ir atbalstījusi ap 1000 ģimeņu ar bērniem. Lai cik grūti neietu pašam, viņš vienmēr atradīs laiku un iespējas palīdzēt citiem.
Arnis jauniešus, kuriem palīdz izrauties no atkarību gūsta, saprot. Pat pārāk labi. Arī viņa dzīvē bijis ļoti tumšs posms, kurā alkohols Arni turējis savās važās. Tas viņu reiz pat novedis līdz morgam. Ceļš līdz dzīvei bez atkarībām nav bijis gluds un viegls, taču apkārt esošie cilvēki kalpojuši par motivāciju dzīves zemāko punktu atstāt.
"Tas nemaz nebija viegli. Es sevi kā personību biju norakstījis. Mani veda uz tā saucamo atkačalku – biju dzēris alkoholu kopā ar kaut kādām tabletēm, jo dzīvei vairs nebija jēgas. Mamma mani mājās nemīl, nevienam neesi vajadzīgs. Bet bija kāds onkulis, kurš mani novērtēja ļoti augstu, gluži kā prezidentu. Viņš neteica: "Tu esi cūka" vai tamlīdzīgi. Viņš teica: "Tu esi personība, tev ir daudz talantu". Tas bija sākuma punkts, kur sapratu, ka kādam vēl esmu vajadzīgs," par pirmo reizi, kad atskārtis – no atkarības jāatbrīvojas, stāsta Arnis.
Tiesa, uzreiz no zaļā pūķa tvēriena atbrīvoties neizdevās. Arnis alkohola valgos periodiski slīga atkal un atkal līdz reizei, kad kādā rītā pamodies un redzējis – sieva sakārtojusi mantas un grasās viņu pamest. "Es tobrīd dzēru kādu pus gadu, kājas trīcēja, viss trīcēja, bija slikta dūša. Izgāju no mājas, saļimu blakus siltumnīcai un teicu: "Dievs, ja tu tiešām esi, palīdzi man šoreiz!" Un viss, tas bija pagrieziena punkts. Viss tika nogriezts kā ar nazi," viņš atminas.
Arnis stāsta, ka jaunieši, ar kuriem ikdienā strādā, motivācijas programmas sākumā ir kā mežoņi, bet katrā viņš mēģina ieraudzīt viņa labās īpašības, atrast viņu intereses, piedāvāt kādas aktivitātes, runā viņu valodā – ar lamuvārdiem un citām jēlībām, kā arī aicina pie sevis ciemos. Jaunietis ieklausās, palēnām sāk atraisīties un uzticēties. Un, kad izdevies iegūt viņu uzticību, tā ir uz mūžu.
"Man reiz uzdeva jautājumu: "’Tev nav bail, ka tevi apzags?" Jā, viņi visi zog, bet, ja tu iegūsti viņu uzticību, no tevis nekad neko neņems, tāpēc man pat nebija ienācis prātā, ka tāda iespēja pastāv. Tā ir savstarpēja cieņa un mīlestība. Viņi tiešām ir forši, viņi ir visizturīgākie un uzticamākie cilvēki, kādus zinu," stāsta Arnis.
Viņš šiem jauniešiem un jebkuram citam, kam nepieciešama palīdzība, atdod sevi visu. Arnis min, ka šo ziedošanos, iespējams, mantojis no vectēva. "Viņš visu sevi atdeva otram. Arī es šiem jauniešiem neko nežēloju: vedu pie friziera, pērku apģērbu, maksāju par izklaides iespējām. Gribu, lai viņi šādā veidā redz, ka dzīve var būt citādāka, labāka," pastāsta "Latvijas Lepnuma" balvas ieguvējs.
Ar Arni aprunājamies vēl pirms apbalvojuma saņemšanas. Taujāts, kā jūtas par piešķirto nomināciju, Arnis atzīstas – tam grūti noticēt. Dažādus "paldies" viņš saņēmis arī iepriekš. Piemēram, reiz kāda labdarības organizācija pēc savas iniciatīvas un par saviem līdzekļiem Arņa mājās dažu dienu laika uztaisījusi remontu, kuram pašam nebija ne laika, ne naudas, jo visu atdod labdarībai. Bet jau toreiz viņam bijis grūti noticēt, ka tas notiek ar viņu.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"Par ko?! Par to, ka es palīdzu cilvēkiem?! Līdzīgi ir ar šo nomināciju. Man tā nozīmē ļoti daudz un, iespējams, pavērs vairāk iespēju. Es nekad sevi neslavēju, es vienkārši daru to, ko daru. To, kas ir jādara," savās sajūtās par "Latvijas Lepnuma" balvas saņemšanu dalās Arnis un piebilst: "Bieži esmu teicis – ja katrs Latvijas iedzīvotājs palīdzētu kaut tikai vienam cilvēkam, Latvijā nebūtu tādu ķezu. Vienam visus glābt ir ļoti grūti."
"Latvijas Lepnums" norāda, ka patiesībā iegūto apbalvojumu dala uz pusēm – 50% darba paveicis viņš, bet otrus 50% paveikuši motivācijas programmas jaunieši. Tieši viņi ir tie, ar kuriem Arnis lepojas. Viņi ir Arņa diploms. "Bez viņu iesaistes nekā nebūtu. Viens pats tu vari izstiepties, kā gribi, bet rezultātu var sasniegt tikai tad, ja pats pusaudzis grib strādāt ar sevi, grib mainīties. Viņi ir mani diplomi. Viņi ir tas lepnums. Es lepojos ar viņiem, jo zinu, cik ļoti grūti ir sevi no tās bedres izvilkt, cik grūti ir sevi pacelt," vaļsirdīgs ir Arnis.
Vīrietis atzīst, ka viņam šī balva arī uzliek vēl lielāku pienākumu. Pienākumu, atbildības sajūtu, sparu iet uz priekšu ar vēl lielāku jaudu.
Sarunas noslēgumā Arnis vēl piebilst – viņa jaunākā atvase skolasbiedriem stāsta: "Mans tētis ir lepnums!" Arnis dēlam Dāvim sacījis, ka arī viņš izaugs par lepnumu, vēl lielāku nekā tētis, uz ko atvase atbildējusi: "Jā, tu man iemācīsi!"
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
