"Latvijas Lepnums 2024" balvu nominācijā "Vairāk nekā prasa pienākums" saņem Anna Nore – zvērināta advokāte, kuru plašāka sabiedrība iepazina pēc pašaizliedzīgā darba Leona Rusiņa vardarbības lietā, bez atlīdzības palīdzot cietušajai pusei un cīnoties par viņas drošību.
Savā darbā vienmēr ir taisnīga un pašaizliedzīga – cīnās ne tikai par klientiem, bet arī kopējo sabiedrības drošību, birokrātijas sloga mazināšanu un cilvēciskajām vērtībām. Saviem klientiem Anna ļauj justies saprastiem un uzklausītiem, iedziļinoties ikvienā dzīves situācijā un stāstā, neatkarīgi no katra cilvēka statusa sabiedrībā un ienākumu līmeņa.
Paralēli nebeidzamam darbam Anna Nore ir izaudzinājusi brīnišķīgus bērnus, kuri ir kļuvuši par juristiem, bet pats svarīgākais – izaudzināti par labiem un iejūtīgiem cilvēkiem.
"Es domāju, ka tādu kā es ir ļoti daudz. Vēl aktīvāki un pašatdevīgāki cilvēki nekā es, tad kāpēc es?" par sajūtām, saņemot zvanu ar aicinājumu pieņemt "Latvijas Lepnums" balvu, stāsta Anna. "Tas ir aizkustinājums līdz asarām. Kāds ir gribējis pateikt, ka tu esi nominēts šim titulam, ka tu esi to pelnījis – tas pats par sevi jau ir ļoti patīkama sajūta. Es to esmu pieņēmusi ar pateicību."
Anna jau kopš piektās klases vēlējusies savu dzīvi saistīt ar cīņu par godīgumu un taisnību. Viņa norāda, ka katram cilvēkam būtu jāiestājas par tiem, kurus redzam apbižotus. Un, ja tu esi jurists, tu šiem cilvēkiem vari palīdzēt vairāk.
"Latvijas Lepnums" laureātei šīs vērtības ir pašsaprotamas, bet vai arī pārējā Latvijas sabiedrība uzskata līdzīgi? "Sabiedrībā mums ir dažādi. Piemēram, gadījums – gāju garām un redzēju, ka dīķī slīkst suns. Cilvēki iet garām, un neviens nereaģē. Viens vīrietis gan metās palīgā. Dīķis nebija nekāds dziļais, bet fakts paliek fakts. Cik mēs esam dažādi – viens nevienā brīdī nedomā, ka samērcēs savas drēbes ne tik tīrajā ūdenī, bet tajā pašā laikā cits paiet garām. Tas mani, protams, ārkārtīgi sarūgtina, ka ir šāda vienaldzība. Īstenībā tā ir ne tikai vienaldzība, bet arī cietsirdība. Kā var nepalīdzēt, ja kādam ir slikti, slīkst vai atrodas jebkādā nelaimē?" retoriski vaicā Anna.
Var teikt, ka savā ziņā šeit arī veidojas paradokss – ja nebūtu šīs cietsirdības, iespējams, nevajadzētu tādu profesiju kā jurists. Anna šajā sakarā gan uzsver – tā vienkārši ir iekārtota sabiedrība, taču viss nekad nebūs tik viennozīmīgi.
"Citreiz cilvēki var izdarīt sliktas lietas arī savas muļķības, pārsteidzīgas rīcības vai nesavaldīga rakstura dēļ. Tāpēc mēs esam juristi, mēs redzam cilvēkus un, kāpēc kaut kas ir. Katram cilvēkam ir labais, arī sliktākajam. Kad sāku aizstāvēt klientus, es bieži vien prasu: "Pasaki man kaut ko labu par sevi!" Viņš var pateikt: "Es mīlu dzīvniekus. Es mīlu savus vecākus." Tas arī daudz par cilvēku pasaka," stāsta laureāte.
Kā jau minēts, tieši Anna bija tā, kas centās paglābt Leona Rusiņa bijušo dzīvesbiedri, kuru viņš galu galā cietsirdīgi nogalināja. Kopš šī gadījuma pagājuši jau teju divi gadi – vai Latvija no tā ir kaut ko mācījusies?
"Esam mācījušies. Esam palikuši gudrāki. Daudz kas ir mainījies. Protams, vajag vēl strādāt. Mana kliente ir atdevusi dzīvību…. Cena ir bijusi ļoti liela. Esam šo pieredzi ieguvuši ar asinīm. Taču ir pieņemta tā pati Stambulas konvencija – cik ilgi to torpedēja un tā buksēja? Es, protams, nesaku, ka tikai šī gadījuma dēļ… Pats galvenais, man šķiet, tas mainīja sabiedrības domu. Politiķi ieklausījās, Valsts prezidentam bija stingra nostāja. Mēs tomēr dzīvojam 21. gadsimtā, neesam padomju laiku sistēma vai viduslaiki, mēs nevaram atļaut tā jebkuru cilvēku pakļaut vardarbībai, iznīcināt, nemaz nerunājot par dzīvības atņemšanu," uzsver Anna.
Viņa gan norāda, ka ar to vien nepietiek, ir vēl sperami soļi. Annas ieskatā būtu nepieciešams vairāk uzraudzīt varmākas, tām nozīmējot uzskaiti, reģistru. Tāpat ar šiem cilvēkiem ir jāstrādā – nevar tikai nozīmēt sociālo rehabilitāciju un cerēt, ka varmāka to izies un kļūs par normālu sabiedrības locekli.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
"Uzskatu, ka tādā veidā nekādu rezultātu nevar panākt. Bet ar viņiem nopietni vajadzētu strādāt, piemēram, psihologam, psihiatram. Viņi ir mūsu sabiedrības locekļi, un tas nenozīmē, ka mēs viņus tagad izstumsim, ka viņi būs autsaideri. Viņš tepat būs, bet ar viņu vajag strādāt. (..) Visvairāk mani satrauc, ka vardarbības liecinieki ģimenē ir bērni. Viņi aug un šīs dzīves vērtības paņem, uzskata, ka tā var darīt, ka tā ir norma, un pēc tam tā darīs savā ģimenē. (..) Es vienmēr vados pēc tā, ka sabiedrība ir laba un slikta. Jautājums ir, ko darām ar to slikto, riskanto daļu – kā viņus iekļaujam? (..) Mēs nedrīkstam izlikties, ka neredzam. Mēs viņus varbūt notiesājām, aizsūtījām uz kādiem kursiem, kurus viņš izgāja vai arī nē, un viss. Nē, vajadzētu tādu kā uzraudzību," mudina Anna.
Viņa turpina: "Vardarbība ir ļoti liela problēma. Tā ir anormāla parādība. Ar ko atšķiras nozaga vai nolaupīja no tā, ka pret kādu ilgstošā laika periodā veic iznīcinošu morālu, psiholoģisku vai fizisku vardarbību? Cilvēku iznīcina kā personību, sagrauj viņu, iespējams, pat noved līdz pašnāvībai. Tas ne ar ko neatšķiras! Tāpat kāda ir atšķirība starp dzīvnieku un cilvēku nogalināšanu? Es tur nekādu neredzu! Bet par dzīvnieka nogalināšanu sods nav praktiski nekāds. Tā tomēr ir neaizsargāta radība. Cilvēks varbūt vēl var mēģināt pretoties, bet dzīvnieks nē. Tās ir lietas, kas man ļoti sāp. Mēs visi gribam dzīvot drošā, tiesiskā un labklājīgā valstī. Ceļamies ar šo domu, dzīvojam un strādājam!"
Un tomēr laiku pa laikam redzam netaisnības, kur nav izdevies kādu sabiedrības locekli nosargāt. Ir cilvēki, kas šādas neveiksmes priekšā nolaistu rokas un vairs neredzētu jēgu savu darbu turpināt, bet tāda nav Anna. Viņa uzsver, ka nevar nedarīt, ir jādara. Un tas ir līdzīgi, kā udens drupina akmeni – palēnām tu drupini, līdz ir kāds rezultāts. Tāpat nereti spīts dzen uz priekšu, neslēpj Anna.
"Latvijas Lepnums" laureātes darbs neapšaubāmi ir emocionāli smags, brīžam pat ļoti nomācošs, un tomēr no viņas staro siltums, un visu sarunu, tostarp par traģisko, pavada gaišs smaids un ticība cilvēcei. Kā darba smagumā izdodas nepazaudēt sevi?
"Tas ir pozitīvisms un cilvēkmīlestība. Kāpēc es nepazūdu? Ir jāatrod lietas, kas tevi atbrīvo. Ej peldēties, brauc ar riteni, padzīvojies ar saviem mazbērniem. Ir taču tik daudz labu lietu. Aizbrauc kaut kur – pasaule taču ir tik skaista! (..) Arī tad, kad cilvēki tev pasaka paldies, kad esi kaut ko labu izdarījis, tas ir tāds dopings darīt vēl uz priekšu! Īstenībā, darot labu, tu jūties tik labi. Un liekas, es barojos no tā, ka es dodu labu, man dod atpakaļ, un es no tā uzlādējos vēl vairāk. Ir cilvēki, kas barojas no negatīvām emocijām, bet ir cilvēki, kas barojas no pozitīvā. Es savā darba mūžā kā advokāts esmu saņēmusi tik daudz pateicības ziedu… Saviem bērniem saku, ka esmu kā aktrise. Tas vien jau nozīmē, ka ir bijis vērts ieguldīties, ziedoties," pastāsta Anna.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Viņa arī atklāj, ka par "Latvijas Lepnuma" balvas saņemšanu pastāstījusi tikai saviem bērniem. Neviens cits, tostarp Annas mamma, par godalgu nezina. Ziņa par to būs pārsteigums, dāvana. "Meita teica, ka viņai ir mājas kinozāle. Aicināsim ciemos omīti no Preiļiem, taisīsim 18. novembrī omai svētkus. Sagādāsim mammai prieku. Viņai jau ir daudz gadu, un gribas viņai sagādāt kādu dāvanu," sarunas noslēgumā saka Anna.
Svinīgajā godināšanas ceremonijā “Latvijas Lepnums” ik gadu tiek apbalvoti līdzcilvēki, kuri ar savu darbu un pašaizliedzību padara Latviju labāku, veicinot pozitīvas pārmaiņas, vairojot iejūtību, iekļaušanu, uzlabojot cilvēku savstarpējās attiecības un sabiedrības domu. Svinīgā godināšanas ceremonija ir kļuvusi par tradīciju, kas aicina novērtēt cilvēkus, kuri ik dienas ir mums līdzās, iepazīstinot ar stāstiem par izciliem, sirsnīgiem, labiem cilvēkiem, kuri ir tepat starp mums. Laureātiem apbalvojumu pasniedz gan Latvijā atpazīstamas personības, gan arī balvu saņēmējiem svarīgi cilvēki, ar ko krustojušies dzīves ceļi.
