Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
“Latvijas Lepnums” Guntars Norbuts: Bez patriotisma nebūtu Latvijas
Guntars Norbuts ir izbijis Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kapteinis, kura sirdsdarbs ir sagatavot Latvijas jaunsargus un iedvesmot jauniešus būt par mūsu valsts patriotiem. Par savu nesavtīgo centību darīt Latviju labāku viņš 2017. gadā saņēma “Latvijas Lepnuma” balvu nominācijā “Patriots”. Kā norāda Guntars – lielāko gandarījumu viņam sniedz apziņa, ka ar savu atbalstu ir spējis kādam palīdzēt.
Šā gada “Latvijas Lepnums 22” apbalvošanas ceremoniju skaties jau 18. novembrī pulksten 21 kanālā TV3, Go3 un portālā “tv3.lv”. Savukārt ar iepriekšējo gadu “Latvijas Lepnuma” nominantiem vari iepazīties, klikšķinot šeit.
Ar Guntaru tiekamies attālinātā sarunā. Lai arī viņa nopietnā un nosvērtā izskata dēļ pirmajā mirklī izjūtu zināmu bijību, jau pēc brīža ledus ir izkusis – visas sarunas laikā Guntars tik sirsnīgi smaida un smejas, ka neviļus pavelkos līdzi. Savukārt pēc sarunas vēl kādu laiciņu no smaidīšanas sāp vaigi.
Guntars ir izbijis NBS kapteinis, kurš NBS Cēsu Instruktoru skolā savulaik palīdzēja sagatavot ne tikai armijas un Zemessardzes instruktorus, bet arī apmācīja jaunsargus. Šobrīd darbs NBS jau ir aiz muguras – Guntars no armijas atvaļinājies, un, kā pats saka, viņa dzīves sagriezusies par 180 grādiem, jo nu vada Cēsu novada Pašvaldības policiju.
Kā noticis šis pagrieziens? Guntars smejot min, ka, viņaprāt, zināma loma tajā bijusi arī saņemtajam “Latvijas Lepnuma” apbalvojumam. “Nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka būšu policists, kur nu vēl policijas priekšnieks. (..) Mani uzrunāja Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs. Tas notika pilnīgi nejauši. Cēsu parkā norisinājās Jauniešu dienas, kur jauniešiem rīkojām kādas nodarbības – pēkšņi mums garām iet mērs un man prasa: “Ko plāno darīt turpmāk?”
Stāstīju, ka man drīzumā gaidāma atvaļināšanās no armijas, bet vēl pirms tam jābrauc uz Ukrainu mēnesi apmācīt karavīru grupu. Tam sekoja jautājums, vai nevēlos nākt strādāt policijā, jo esot nepieciešams pašvaldības policijas priekšnieks. Teicu, ka padomāšu, jo tomēr armija un policija ir divas dažādas lietas. Taču jau nākamajā dienā zvanīju Rozenbergam un teicu, ka esmu ar mieru. Tā es aizbraucu uz Ukrainu, atbraucu atpakaļ – mani no vienas vietas izvadīja, bet otrā pieņēma,” atminas Guntars.
Taujāts, cik daudz laika vēl šobrīd sanāk veltīt jauniešu apmācībai un arī braucieniem uz skolām, lai stāstītu par armiju un patriotismu, ko arī savulaik Guntars darījis, viņš norāda – to joprojām labprāt dara. “Turpinu braukāt pa skolām, turpinu runāt ar bērniem, jauniešiem. Stāstu viņiem, cik svarīgi ir ievērot noteikumus, tikai šobrīd jau no policijas skatu punkta. Tagad mazāk esmu saistīts ar militāro, jo man vienkārši tam vairs nepietiek tik daudz laika. (..) Bet man ir jauniešu grupa, kuru turpinu apmācīt. Kā arī mani uzrunāja skauti, jo vēlējās mani redzēt kā viņu vienības vadītāju, kur esmu ceļā uz to.”
Jānorāda, ka Guntars pēc izglītības arī ir bērnudārza audzinātājs, kādreiz arī izgājis praksi bērnudārzā. Viņš smejot stāsta, ka ar bērniem ir grūtāk nekā ar jaunsargiem, bet šajā jomā iegūtās prasmes lieti noder to apmācībā un arī citviet ikdienā.
“Jebkuras zināšanas noder, ja tu tās pielieto. Joprojām diezgan daudz strādāju ar bērniem – esmu Cēsu novada Administratīvās komisijas Bērnu lietu apakškomisijas priekšsēdētājs. Tur mēs strādājam ar bērniem likumpārkāpējiem, kas man palīdz labāk saprast, kāpēc viņš kaut ko ir izdarījis, kas ir izraisījis šādas vai tādas rīcības. Un šajā darbā ļoti noder zināšanas, kuras ieguvu Daugavpils Universitātē,” stāsta Guntars.
Purva vidū sarauti sīpoli un citi kuriozi jaunsargu apmācībās
Guntars noraudzījies daudz jauniešu izaugsmē, ar kuriem joprojām ir ciešā kontaktā. Tie labprāt stāsta par to, kā viņiem sokas, ko dara. Kad Guntars vēl nodarbojies ar militāro apmācību, daudzi labprāt nākuši palīgā kā instruktora palīgi un citādi atbalstījuši. Šobrīd daļa pastāvīgi pievienojušies NBS, kāds strādā policijā, cits kūrē savu biznesu u. tml.
Atminoties militāro apmācību laiku, Guntars ar smaidu sakās – dažādu atgadījumu ir tik daudz, ka par tiem varētu sarakstīt veselu grāmatu. Taču siltākās atmiņa, neapšaubāmi, saistās ar spēju kādam palīdzēt, parādīt ceļu reālajā dzīvē.
“Man pašam savā laikā ļoti palīdzēja apkārtējo atbalsts, jo man skolā gāja visādi. Man ļāva kļūdīties un mani tajā atbalstīja. Tas, ka jaunieši man saka paldies par to, ka esmu viņiem palīdzējis, atbalstījis, nepametis un neļāvis nogrimt… Tas ir mans lielākais gandarījums, ka esmu varējis kādam ar savu atbalstu palīdzēt.”
Kas attiecas uz amizantākajiem piedzīvotajiem gadījumiem, izvēlēties vienu nav viegli, jo kuriozu bijis daudz. Ir gadījumi, kur kādam pazudušas mantas, kas jāsameklē. Reizēm kādam nenāk miegs, kuru jādodas meklēt. Bijis arī atgadījums, kur izdzīvošanas pārbaudījumā mežā jaunsargi naktī nogājuši n-tos kilometrus un kādu tanšu dārzā sarāvuši sīpolus. “Es toreiz nevarēju saprast, kur viņi šos sīpolus bija dabūjuši, jo nometne bija purva vidū. Pēc tam tantes sūkstījās, ka viss dārzs viņām “noravēts”,” atceras Guntars.
Reiz arī kāds jaunsargs naktī mežā “pazudis”, taču galu galā izrādījās, ka viņš turpat kaut kur guļ. Gadījumu ir patiešām daudz, taču pats svarīgākais Guntara ieskatā ir tas, ka visi vienmēr mājās atgriezušies veseli un dzīvi – tādi paši, kādus vecāki atvaļinātajam NBS komandierim uzticējuši.
Bailes var pārvarēt darot un radot drošu vidi apkārt
Jebkāda veida militārās apmācības, kā armijā, tā arī Zemessardzē vai jaunsargos, prasa disciplīnu, pakļaušanos, arī zināmā mērā sava ego un sevis paša laušanu. Izbijušais NBS komandieris uzsver – dienestā tev ir ļoti skaidri saprotama hierarhija, kur kāds ir priekšnieks, bet tu esi padotais. Šajā hierarhijā disciplīna ir absolūta nepieciešamība, taču ne katrs cilvēks prot pakļauties, bet tad arī nav ko mocīties.
“Ir ļoti daudz lomu, un tev jāzina, kā katrā rīkoties, kā katru spēlēt. Tu kādam būsi pakļautais, bet kādam citam – priekšnieks. Man tādā ziņā ir paveicies – man bijuši gudri priekšnieki un gudri padotie. Nav bijuši tādi, kas absolūti lec ārā no sistēmas. Tādā ziņā man ir bijis viegli. Vairāk nekā 20 gadus esot armijā, nevienu dienu neesmu juties tā, ka man būtu grūti ar dienestu,” pastāsta Guntars.
Vaicāts, vai, ņemot vērā, ka dienestā nākas sevi lauzt, zināmā mērā atteikties no sava ego, nesanāk arī sevi vismaz daļēji pazaudēt, Guntars uzsver – ja tu tam esi radīts, sevi pazaudēt nav iespējams.
“Ja tu šajā darbā zaudē sevi, tad tas nav tavs, tad tev ir jāiet kāds cits ceļš, jādara kaut kas cits. Ir jāsaprot, ka tas ir darbs, tas ir dienests, kurš tev jāpilda. Tas ir tieši tik vienkārši. Kāds varbūt vēlas to ļoti analizēt, bet es teiktu – vai nu tev tas ir vai nav dots.”
Iepriekš intervijās Guntars sacījis, ka apmācāmajiem jauniešiem gana bieži nākas stāties pretim bailēm, viņiem liekas, ka kaut ko nespēs izdarīt. Taču, atvaļinātā NBS komandieraprāt, bailes var pārvarēt darot un radot drošu vidi apkārt.
“Man galvenais ir saprast, kāpēc viņam šķiet, ka viņš nevar, un kā viņš tomēr varētu to varēt. Piemēram, nesen norisinājās alpīnisma nometne, kur vairāki puiši teica, ka baidās no augstuma, ka nevarēs [kāpt augšā pa alpīnisma sienu]. Taču bailes var pārvarēt darot. Tāpat ir svarīgi radīt sajūtu, ka viņi ir drošā vidē, ka apkārt ir izdarīts viss, lai ar tevi nekas slikts nevarētu notikt. Sajūtot šo drošību, rodas arī sajūta, ka vari visu izdarīt.
Svarīgs arī tas, ka tie, kas baidās, šaubās, redz citus darām to, no kā bail. Ja viņi redz, ka to var izdarīt, viņi jūtas drošāk un pārliecinātāki par sevi,” galvenos baiļu pārvarēšanas priekšnosacījumus paskaidro Guntars un piebilst: “Tajā pašā laikā nedrīkst cilvēku par visām varītēm spiest, sakot: “Ej – dari!” Tas tā nestrādā.”
Joprojām diskusiju krustugunīs nosacīti iestrēdzis Aizsardzības ministrijas virzītais likumprojekts par Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu, lai stiprinātu mūsu spējas Latviju aizsargāt, ja būtu tāda nepieciešamība. Guntars pauž, ka, viņaprāt, šāds dienests ir vajadzīgs kaut tikai tajā iegūto spēju un prasmju dēļ.
“Tas ir vajadzīgs viena iemesla dēļ – tiem jauniešiem, kas uzsākuši savas dzīves gaitas, ļoti pietrūkst pastāvības, spējas risināt savus jautājumus, problēmas, pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību. Tā ir iespēja jauniešus apmācīt spējā sevi aizstāvēt, aizsargāt nepieciešamības gadījumā.”
“Tas ir svarīgi, jo, kad sākās karš Ukrainā, ļoti daudzi vecāki pie manis vērsās ar lūgumu pastāstīt, ko, kā, kur darīt, kas nepieciešams izdzīvošanai, kā to [72 stundu] somu krāmēt u. tml. Šī paaudze to nezina. Līdz ar to šis dienests, iespējams, dos prasmes parūpēties pašam par sevi. Un tad, izejot kādu apmācību posmu, var saprast – tas ir vai nav tavs. Ja nav, ej mājās un dari kaut ko citu, bet, ja nepamēģināsi, nezināsi.”
Cilvēki ir citādāki, bet joprojām ar patriotismu sirdī
2017. gadā Guntars saņēma “Latvijas Lepnuma” apbalvojumu nominācijā “Patriots”. Viņš neslēpj – apbalvojuma piešķiršana viņam bija liels pārsteigums, taču ļoti svarīgs novērtējums. “Strādāju ļoti daudz ar jauniešiem, kuri bija tie, kas uzrakstīja šo motivācijas vēstuli. Tas ir gandarījums par to, ka tavs darbs tiek novērtēts. Šī nominācija “Patriots”, šī patriotiskā audzināšana tiek novērtēta un ir vajadzīga,” savās sajūtās dalās Guntars.
Viņš piebilst, ka ne mazāk svarīgi bijis cilvēks, kurš viņam šo balvu pasniedza. Smejot viņš atminas, ka taujāts, kuru cilvēku vēlētos redzēt kā balvas pasniedzēju, puspajokam teicis – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Tobrīd gan viņam šķitis, ka galu galā balvas pasniedzējs būs kāds cits, tomēr mazais sapnītis materializējās. “Kad tas tiešām notika, tas bija šoks,” teic Guntars un piebilst, ka tajā pašā gadā saņēmis arī Cēsu vietējā laikraksta “Druva” apbalvojumu kā “Gada cilvēks”.
Kur stikla ābele atrodas šobrīd? “Mājās – goda vietā,” svarīgi atklāj Guntars.
Runājot par piešķirto nomināciju “Patriots”, Guntars stāsta, ka patriotisms ir ļoti svarīgs, jo bez tā nebūtu Latvijas. Tās pastāvēšana ir iespējama tikai un vienīgi, kamēr būs patrioti. “Tad arī mēs varēsim šai valstī justies brīvi, runāt latviešu valodā. Nav pasaulē citu šādu vietu, kur mēs varam elpot tik brīvi kā Latvijā. Tā ir vienīgā vieta,” teic Guntars.
Jāteic, ka viņa patriotisma izjūtas sakņojas atmodas laikā, kad dzīves ceļš, lai arī pirms tam iztēlots citādāks, tomēr aizveda pretim militārajai jomai. Guntars uzsver, ka to laiku un šodienu nevar salīdzināt, tie ir divi dažādi laika posmi, pavisam citi cilvēki. Vienlaikus, lai arī šobrīd cilvēki ir citādāki, viņi joprojām sirdī ir patrioti.
“Ir daudz jauniešu, kuri lepojas ar savu valsti, bet, protams, viņi to dara citādāk. Viņi ir gatavi būt šai valstī. Taču mēs [vecākas paaudzes] esam atbildīgi par to, lai viņi turpinātu gribēt būt šai valstī. Tas ir mūsu galvenais uzdevums, lai viņi neaizbrauc prom, lai viņi šeit paliek un turpina rūpēties par šo valsti. Tieši viņi ir tie, kas par to rūpēsies turpmāk. Viņi ir nākotne, bet es, iespējams, tagadne.”
Vaicāts, ko viņš vēlētos šajā laikā novēlēt ikvienam, Guntars saka: “Cilvēki, saprotiet, ka ir jāmīl sava zeme un jādzīvo šim brīdim. Nedomājiet un nesatraucieties par to, kas noticis kādreiz. Arī neraizējieties par to, kas notiks nākotnē. Dzīvojiet šodienai, tagad, te un laimīgi!”
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
