No "Maliginu miskastē" līdz "NOME" manifestam! Elīna Maligina rada melnās līmlentes revolūciju

Māksliniece saka – aizlīmē reklāmu, kas tev stāsta, ka neesi pietiekami labs, aizlīmē logotipu, kas padara tevi par staigājošu baneri, aizlīmē vārdus, kas vairs neko nenozīmē, aizlīmē savu ekrānu, lai algoritms zaudē varu pār tevi. Atsakies no sabiedrības uzspraustajiem rāmjiem!

Kustības manifestam ir dots nosaukums "NOME", paskaidro nosaukuma nozīmi, kā tas radās?

"NOME" tas ir, ka manis nav, numurs – es, kas parāda, ka nav nekādu numuru. Pietiek sacensties, mērīties – kuram, kas liekās, kuram, kas vairāk, kuram, kas dārgāks, kurš vairāk ziedojis…. Kustībā uzsvars ir uz cilvēku. Pirmā mana ideja bija, ja varu aizlīmēt uzrakstu, ierīci, tad automātiski "izslēdzu" pati sevi no tās pasaules, kuru vēlos "aizlīmēt". "ME" japāņu valodā nozīmē – acs, aizdomājos par iekšējās acs tēmu. Pusgada laikā ieguvu pārliecību par ideju un esmu tikusi līdz galerijai. Ideja tomēr ir masu formāts, liels, lai viens cilvēks izveidotu milzu izstādi, bet pietiekami kompakts, lai jebkurš cilvēks varētu apskatīt to, kas ir tam visam par pamatu.

Kā nonāci līdz kustības manifestam "NOME"?

Pirms gada gatavojos personālizstādei, sapirku audeklus, krāsas, biju sailgojusies pēc otas un krāsām, jo sen neko nebiju gleznojusi. Pirms sākt gleznot izlēmu paskatīties, kas notiek pasaulē, kas ir aktuāli, ko dara citi mākslinieki, sajutos vainīga, ka tik maz kur eju, ka esmu pagājusi garām izstāžu namiem, galerijām, ka neesmu interesējusies par aktualitātēm. Izlēmu tam visam veltīt dienu, divas, vai ilgāk, jo apzinājos, ka nevaru skaļi maut, ja nezinu apkārt notiekošā fonu.

Kādi bija secinājumi par visu, kas notiek apkārt?

Skatījos sociālajos tīklos, internetā, meita parādīja aktualitātes "Tik Tok" platformā. Sapratu, ka visa kā ir tik daudz, ir tik daudz superīgu lietu, ir daudz labu ideju, ir daudzas interesantas uzlecošās zvaigznes, ir cilvēki, kuri runā par tēmām, par kurām vajag runāt un arī par tēmām, par kurām nevajag. Ir daudz propagandas, daudz rasisma, daudz pornogrāfijas. Visa kā ir tik daudz – labā, sliktā, krāsainā, melnbaltā. Visa krāšņuma ir tik daudz, ka nevienā tēmā neiedziļinoties varu tikai apjaust, kas notiek. Nolaidās rokas un manī parādījās pārliecība, ka negribu papildināt pasauli ar vēl kaut ko, kas ir priekšmets, krāsa. Manī iestājās vakuums, sajūta, ka neko negribu.

Kā saņēmies, lai radītu izstādei darbus?

Nesaņēmos. Atteicos taisīt izstādi, zvanīju Francijas galerijas kuratorei un atcēlu visu, mani pārņēma klusuma brīdis. Gulēju gultā, sega pāri galvai, negāju uz darbu un cietu. Cietu vairākas dienas, pārdzīvoju, ka viss salaists auzās, ka nekāda māksliniece no manis nav iznākusi, ka neesmu attaisnojusi vecāku cerības, ka Maliginu var "mest miskastē".

Gultā nevar gulēt mūžīgi!

Taisnība. Sekoja dialogs ar sevi jau pēc daudziem dialogiem, kas noveda pie "NOME" izveides. Sāku domāt, ko es kā cilvēks, kurš nodarbojas ar vizuālo mākslu varu izdarīt!? Mani pārņēma radošums, tad arī pirmo reizi paņēmu rokās melno "Makgaivera" līmlenti un aizlīmēju zīmola nosaukumu uz t-krekla. Ar to viss sākās.

Melna līmlente, vai tas nav savā ziņā jaunā melnā meklēšana?

Daudziem māksliniekiem mūža sapnis ir radīt jauno melno. Pati sev melno līmlenti esmu nosaukusi par jauno melno, man ir arī sauklis – ""NOME" is the new black".

Kādas sajūtas pārņēma, kad aizlīmēji zīmola nosaukumu?

Sajūta bija lieliska. Vairāk nebiju reklāmas stabs, izskatījās labi un neviens nevarēja noteikt, cik maksā mans t-krekls. Aizlīmēt zīmolu, tā ir kā akcija, man ir tiesības to darīt, varu spēlēties ar to: pārāk lēts t-krekls, aizlīmējot neatklāju savu finansiālo stāvokli, pārāk dārgs t-krekls neeju lielīties ar to. Pēc t-krekla sāku domāt, ko vēl vēlētos aizlīmēt?! Mājās sākās aizlīmēšanas performance – ūdens pudeles, somas, apģērbs, pat pulkstenis, mani aizrāva ideja par laika aizlīmēšanu, meitai apģērbu aplīmēju. Ieguvu iekšējo pārliecību, ka līmlente nav tikai līmlente, ka tas ir kas ļoti nopietns. Viss sākās ar gaušanos, spēli un beidzās ar istabu citā izskatā, gan dizaina elementos, gan pēc būtības.

Kopš kustības sākuma, idejas rašanās, kādas ir tavas attiecības ar zīmolu apģērbu?

Man skapī ir pietiekami daudz apģērba, ja ir kas nepieciešams, es nopērku, bet manī ir ļoti izteikta nevēlēšanās staigāt pa veikaliem, vēl jo vairāk "brendoties" – kaut kur sirds rajonā nēsāt dažādus uzrakstus. Ir bijis periods, kad biju aizrāvusies ar iepirkšanos, šobrīd dzīvoju pilnībā pretēji, man sevi ir jāpiespiež ieiet veikalā. Tas nav saistīts tikai ar "NOME" un melnās līmlentes revolūciju, bet ar visu, kas notiek pasaulē, kā mainās vērtības, mēs piekūstam no tā, ka visa ir pārāk daudz.

"NOME" prezentēs arī savus t-kreklus ar melno līniju un uzrakstu!

Tas ir protests, protests kā klusums, tu kliedz klusi, kliedz patiesi – bez skaņas, izvēlies to, kas tev patiesi nepieciešams. T-krekli ir viena veida protests, līmlente uz plānotāja cita veida protests, līmlente uz naudas zīmes cita veida protests un tā var turpināt ilgi. Galvenais, ka melnā līmlente ir pazīšanās zīme.

Mūsdienu ātrajā dzīves ritmā vai mums maz ir ļauts piekust, apstāties uz mirkli?

Viens no "NOME" balstakmeņiem ir apgalvojums, ka nav jākautrējas nogurt, nav jākautrējas atzīt, ka visa ir pārāk daudz – viss, ko drīkst, viss, kas jāizpilda, viss "gāžas" uz galvas, tev aizrāda, no tevis kaut ko sagaida. Ne velti izstādē pieskaršos arī "no frame" – bez rāmja, uzsverot, ka mums mazāk vajadzētu baidīties būt paklausīgiem, vispirms saprotot, kam esam paklausīgi. Nereti gadās, ka kāds mums saka, ko darīt un esmu arī sevi pieķērusi pie tā, ka neuzdodu jautājumus, bet daru, tad attopos, kāpēc man tas būtu jādara?! "NOME" aicina nevis būt agresīviem, nevis noliegt, nevis mest ar tomātiem, bet uzdrīkstēties būt pašiem, uzdrīkstēties "pamosties"!

"Pamostoties", kādu atziņu iegūsim?!

Ka es, tu, mēs visi esam produkti, masu produkti. Mēs esam iespaidoti, ietekmēti ar reklāmu trikiem, redzēto internetā, no dzirdētā, no aicinājumiem sekot, darīt. Man tam ir īpašas uzlīmes ar vārdu – "NO", kas parāda, ka man tas viss nav jādara, es varu sēdēt un nedarīt.

Ierīču aizlīmēšana – dzīve bez telefona, TV, datora, mūsdienās ir iespējama?

Televizoru neesmu skatījusies kopš bērnības, telefonu un datoru izmantoju, neesmu tikusi līdz tādam līmenim, lai no tā atteiktos. Dienu, divas vai trīs labprāt noliktu to visu pie malas, ja vien tas būtu pieņemami apkārtējiem un uzreiz nerastos stress, neizpratne, kāpēc neatbildu. Neuzticēšanās sērga, kontrole, jāsaprot, ka ne tikai mēs citus kontrolējam, bet arī mūs kontrolē. Un tā mēs nonākam pozīcijā – statistika, lielos vilcienos mēs visi esam statistika un man tas riebjas, krīt uz nerviem. Arī pasaule būtu mierīgāka, ja mēs spētu ieviest bezierīču dienas. Telefoni teju vienmēr mums ir rokās, bet, ja telefons ir rokās, tas ir jāspaida, pamēģini visu dienu nēsāt rokā mīkstu bumbiņu, skaidrs, ka to spaidīsi. Var sākt ar mazumiņu – aizlīmēt datoram kameru, reizēm nolīmēt telefona ekrānu uz dienu, divām.

Reiz tomēr atkal būs jānoplēš melnā līmlente no ierīcēm!

Jā, reiz līmlenti nāksies noplēst un apakšā būs viss tieši tas pats, bet uzskatu, ka aizlīmēt, atkāpties un ieraudzīt visu no citas perspektīvas vienmēr ir tā vērts. Apstāties, redzēt, cik daudz ir ko darīt ārpus veikaliem, ārpus ierīcēm, ārpus svešiem viedokļiem, ārpus fobijām, ārpus sevis, vienmēr ir jāsāk pašam ar sevi.

Sākt ar sevi, tas bieži vien rada bailes!

Esmu novērojusi, ka Ziemeļeiropā ir ļoti iebaidīti cilvēki, arī ļoti paklausīgi, baram paklausīgi, tas varbūt nav slikti, bet esmu saskārusies ar to, kad izlemju kaut ko radikālu darīt un man saka, tu jau vari, ja es darītu… vienmēr mūžīgā salīdzināšana, noliegšana vai noraidīšana pat neiedziļinoties kontekstā. Arī man pazīstami cilvēki nereti "akli" skrien uz kaut kurieni, nesaprotot uz kurieni, jo kāds pateica, kāda grupa to dara.

Vai nesanāk tā, ka "skrienot" pakaļ baram mēs tā arī varam nekad nesākt dzīvot paši savu dzīvi?

Protams! Mēs visi esam atsevišķi cilvēki, katram ir savs ķermenis, sava galva un dzīve, tā kuru dzīvojam šobrīd, kurā atrodamies. Pieņemšana, "pamošanās", solis atpakaļ, lai mazinātu šo bezdibeņa sajūtu, lai saprastu, kur tālāk skriet. Nevaru teikt, ka šobrīd ir kāds īpašs laiks, šīs problēmas ir visus laikos. Īpašs laiks ir kad piedzimst bērns un viņam divu gadu vecumā ieliek rokās telefonu un tad gaužas, ka bērns pārāk daudz laika pavada telefonā. Visi no mums ko sagaida – sabiedrība, ģimene, tas rada jautājumu, vai maz dzīvojam, kam patīk spēlēties ar mums? Jāatceras, ka izvēles ir mūsu pašu rokās!

Kā apstāties un spert soli atpakaļ, lai bezkaislīgi apskatītos pašam uz sevi?

Tas ir grūti, bet tas ir vienīgais veids, kā ieraudzīt gaismu tuneļa galā, kā ieraudzīt nākotnes cerību – vienalga, kas kuram tā arī būtu, kādam tie ir dzīvībai svarīgi jautājumi, kādam darba jautājumi, kādam mīlestības jautājumi. "NOME" kustība aicina spert soli atpakaļ, lai no attāluma ieraudzītu, kurā virzienā doties. Apstāšanās ļauj arī pārvarēt "aklumu", jo mūsdienās visu laiku, kas zib gar acīm un traģiskākais ir tas, ka pārāk viegli pieejams ir gan labais, gan ļaunais. Nereti labas lietas sauc par sliktām un sliktās par labām, tā jaucot galvu apkārtējos, iegūstot kādam mērķim vairāk piekritēju.

Mūsdienās ir daudzi personības izaugsmes veidotāji, mentālās bagātības stiprinātāji, tas ir ļoti pieprasīts!

Pārmērīgi daudz visādu šamaņu, viltus guru, kuri aicina maksāt naudu, klikšķināt, lai atrastu ceļu atpakaļ pie sevis. Ceļu pie sevis var atrast tikai pašam ejot šo ceļu. Neviens nekad dzīvē to neizdarīs mūsu vietā – ne joga, ne guru, ne zaļie, ne melnie, ne baltie, ne tēvs, ne māte. Darbs ar sevi ir lielākās šausmas, mūsos slēpjas tik daudz bailes, informācija. Pasaule, dažādi šarlatāni traucē meklēt šo ceļu, neļauj saskatīt patiesās iespējas, pārvēršot mūs par preci, lielu reklāmas baneri.

Vai mūsdienu dzīves ritms, prioritātes no sevis neizslēdz mīlestību? Vai nav tā, ka daudzi izvēlas otrās pusītes vadoties no ienākumiem?

To dara ne visi, bet ļoti daudzi, skrupulozi veido saimniecību, neliekot uzsvaru uz vērtībām, kas var izmainīt jaudu un piešķirt dzīvei citu nozīmi. Es to uzskatu par grēku, jo, manuprāt, mīlestība ir pirmā, tad seko vara un tad nauda, ja ir otrādi, tad viss ir slikti. Ja nav mīlestības, tad nav jēgas dzīvei, ja Dieva vietā ir nauda, ja mīlestības vietā ir nauda vai vara, tad visam ir beigas. Ir cilvēki, kuri šādi var dzīvot ar patiesu smaidu un gūt baudu, arī tādai cilvēku daļai ir jābūt, bet tā nav tā cilvēku daļa, kuri "elpina" cilvēci.

Lai baudītu dzīvi, dzīvotu mīlestībā nav nepieciešama nauda?

Pavisam noteikti dzīves baudu nesniedz aksesuāri sākot ar drēbēm, beidzot ar automašīnām un villām. Tas nav nekas slikts, tas sniedz komfortu, bet pats par sevi nesniedz vēlamo, cerēto rezultātu, kas ir dzīves bauda. To varu droši apgalvot.

"NOME" kustība jau 14. martā tiks prezentēta, tas noteikti izraisa emocijas!

Samērīgi īsā laikā uz Donalda Trampa kepkas vajadzētu būt "NOME" melnajai līmlentei. Paskatīsimies. (smejas)

Elīnas Maliginas "NOME" kustības manifests būs apskatāms no 15. marta – 26. aprīlim, galerijā "MuseumLV", Andreja Pumpura ielā 2, Rīgā.