No Džuljetas un Spīdolas līdz Mirtantei. Brīnišķīgajai skatuves leģendai Lilitai Bērziņai – 120

"Viena no visu laiku lielākajām latviešu teātra aktrisēm, kuras fenomens slēpjas organiskā spējā iekļauties katrā jaunajā teātra spēles formā un stilistikā, meistarīgi pārvaldot un spējot apvienot spēles un psiholoģiskā teātra izteiksmes veidus," tā par Lilitu Bērziņu raksta LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs savā "Facebook" profilā, citējot arī teātra zinātnieci Valdu Čakari:

"Tomēr atrast viņas dzīvei un darbam vienu universāli lietojamu formulu ir neiespējami tāpēc, ka šādas vienas formulas, visticamāk, nemaz nav. Ja nu vienīgi uzticība teātrim turpina būt nemainīga un konsekventa. (..) Ne tikai viņas mākslā, bet arī dzīvē īpašā lilitbērziņiskā veidā parādās sekošana Staņislavska principiem, ja ar to saprotam absolūtu, ķermeņa un prāta organikā balstītu pārtapšanu tēlā, kura daba ir apstākļu nosacīta. Gan aktrises daiļrades pētnieki, gan arī aktrise pati uzsver, ka teātrī viņai nav mīļāko lomu. Katrā viņa cenšas atrast kodolu, kas veido pamatu sapratnei un empātijai." (Valda Čakare)

Lilita Bērziņa bija aktrise bez profesionālas izglītības un Dailes teātrī nonāca 1922. gadā, kur pirmos piecus darbības gadus spēlē masu skatos, ir "viena no". Tā viņa baroneses fon Bocenheimas lomā nogrimējusies šausmīgi veca, knapi kustējusies pa skatuvi un runājusi smalkā balstiņā, Irmas lomā E. Vulfa "Svētki Skangalē" (1929) nedaudz piesitusi mēli, lai iznāktu tāda kā pašļupstēšana, bet vitālajā kalpones Hermīnes lomā aktrise izmantojusi dzīves reāliju – tolaik bijis paradums par kalponēm ņemt pusaudzes no Latgales, tā lomā aktrise dziedādama mazgājusi grīdu un runājusi ar latgalisku akcentu, teikts Teātra muzeja ierakstā.

"Vispār mans tapšanas laiks vilkās diezgan ilgi. Es tapu lēnām. Varbūt tik lēni tapu tāpēc, ka mani mocīja briesmīga neticība savām spējām. Kad man teica labu – neticēju, kad teica sliktu – arī par to gribēju pārliecināties pati. Pati. Zeļļa gados ieguvu to, ko nevar iemācīt ne studijā, ne fakultātē, – patstāvību, savu izpausmes veidu." (L. Bērziņa)

30. gados sākas aktrises lielo lomu laiks. Viņa spēlējusi gan Zāru Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienās Silmačos", gan cietsirdīgo Rallu J. Jaunsudrabiņa "Invalīds un Ralla" iestudējumā (1934), gan maigo grāfieni Donu S. Lāgerlēvas "Gesta Berlings" (1933), Asnati Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" (1933), ugunīgo Dezdemonu V. Šekspīra "Otello" (1937) un vēl daudzas citas spožas lomas. Viena no 30. gadu virsotnēm bija Johanna (Žanna d’Arka) F. Šillera "Orleānas jaunava" (1939), kur aktrises tēlojumā saplūda bērnišķīgi naiva ticība ar sievišķīgu jūsmu un maigumu, uzsver Teātra muzeja eksperti.

Vācu okupācijas laikā aktrise turpināja savu primadonnas karjeru uz skatuves, kā pirmā nospēlējot Jakobīni M. Zīverta "Minhauzena precības" (1941), iemiesojot Mariju Stjuarti F. Šillera "Marija Stjuarte" (1943), kā arī 40 gadu vecumā nospēlējot Džuljetu V. Šekspīra "Romeo un Džuljeta" (1943). Jau pēc kara Bērziņa uz skatuves iemiesoja vienu no visu laiku ikoniskākajām Spīdolām Raiņa "Uguns un nakts" (1947) un Annu Ļ. Tolstoja "Anna Kareņina" (1949), ko skatītāji atcerējās vēl gadu desmitus vēlāk.

"Spīdolā atklājās aktrises talanta heroiskā, Annā – liriskā dimensija. Bērziņa Annas lomā bija pati pilnība – bezgala skaista, sievišķīga, aristokrātiska," rakstīja V. Čakare.

Padomju varas gados aktrise spēlē virkni ideoloģiski pareizās klišejās balstītas varones, kuras nav atstājušas sevišķu nozīmi teātra vēsturē. Par pagrieziena punktu lomu klāstā uzskatāma viņas nospēlētā iespaidīgā Ekebijas majoriene S.elmas Lāgerlēvas lugā "Gesta Berlings" (1958).

Daudz atmiņā Lilita Bērziņa iespiedusies ar ļoti spilgtām, humoristiskām un niansētām lomām.

Viņa spēlējusi gan tādās latviešu klasikas filmās kā "Lāčplēsis", "Mērnieku laiki" un "Salna pavasarī", gan "Teātris" un "Nauris".

Šķiet, ikviens Latvijā redzējis un atceras aktrisi no komiskajām kinolomām, kur viņa – lielā skatuves dīva – nebaidījās spēlēties un likt skatītājiem par sevi pasmieties, piemēram, īsajā filmā "Tās dullās Paulīnes dēļ", pielecot zārkā sēdus un nobiedējot Ēvalda Valtera atveidoto tēlu, vai kā Mirtante, spēlējot naivu lauku māmiņu. Tāpat arī filmā "Mans draugs – nenopietns cilvēks" viņas atveidotā veco laiku madama–kaimiņiene bija īpaši spilgts tēls.

Kopumā Lilitas Bērziņas filmogrāfijā ir lomas 14 filmās.

Novērtējot Lilitas Bērziņas lielo devumu Latvijas skatuves mākslā, viņas vārdā nosaukta balva, kuru kopš 1987. gada piešķir Latvijas aktrisēm par izcili spilgtu aktierdarbu iepriekšējās sezonas laikā.

Lilita Bērziņa mūžībā devas 1983. gadā, un viņa ir apbedīta Rīgas Meža kapos.