"Ja nenomiršu, es to uztaisīšu." Vai Anšlava Eglīša "Pansija" varētu atdzimt?

"Tas, kā šeit tagad izskatās un kā pie tā nonācām… ir bijušas dažādas peripetijas," tā savu stāstu iesāk Artūrs Berdinskis. Lai arī viņam pašam ne visai tīk šāds apzīmējums, Artūru var saukt par mūsdienu Inciema muižkungu, jo tieši viņam pieder rakstnieka un gleznotāja Anšlava Eglīša muiža "Pansija" un tai piegulošās ēkas.

Pirms turpinu ar peripetijām, jāpiebilst, ka daudziem varētu būt pazīstama Artūra kafejnīca ēdnīca "Pansija", kurā pasniedz milzu karbonādes. Un, jā, tā ierīkota vienā no muižas ēkām, bet par visu pēc kārtas.

Iemainīja traktora riepas pret nelegālu kiosku

Viss sākās 1993. gadā. Artūrs mitinājās Rīgā, strādāja "lielā firmā", bet kādudien atskārta – jātaisa savs bizness. Viņa sievasmāte dzīvoja Inciemā un strādāja kolhozā, kura kantoris bija ierīkots Anšlava "Pansijā". Tolaik gan kolhozam pienāca gals, un tā dzīve Artūru "atmeta uz Inciemu".

"Tā kā naudas nebija, es pret divām "Belarus" traktora riepām iemainīju kiosku – vagonu, kuru novietojām šeit. Tajā sākām tirgoties," stāvot iepretim vecajai smēdei, stāsta Artūrs. "Tie bija 1990. gadi. Neko nevienam neprasot uztaisīju veikaliņu. Sāku tirgot augļus, maizi no Rīgas. (..) Pirmajā dienā rinda bija līdz ceļam – cilvēki nebija redzējuši banānus vai augļus kopumā."

No vagoniņa šodien Inciemā ne miņas, bet veikals šeit ir joprojām. Tas ierīkots muižai piegulošajā ēkā. Pirms pārmaiņām tā bijusi sadalīta trīs daļās: smēdē, kaltē un kūtī, un laika zoba dēļ izskatījusies pēc grausta.

Jāiestarpina, ka, pārceļoties uz Inciemu, Artūram nebija nojausma ne par Anšlavu Eglīti, ne viņa romānu "Pansija pilī". Par to kāds ieminējās pirms vagona uzlikšanas. "Braucu uz Rīgu, kur staigāju pa antikvariātiem, lai atrastu šo grāmatu. Tā man tagad stāv ierāmēta pārvaldnieka mājā."

Izlasījis grāmatu, Artūrs sāka interesēties par Eglīšu īpašumu un noskaidroja – Anšlavs, Amerikā būdams, no tā atteicās par labu brālim Vidvudam. Lai arī Artūrs bija tas, kas viņu uzmeklēja, izrādās, Vidvuds vairākkārt jau bija viesojies Inciemā un apskatījis nelegāli uzstādīto kiosku.

"Aizbraucu pie viņa uz Rīgas dzīvokli. (..) Teicu: "Pārdod man to graustu (mūsdienu veikala ēku – aut. piez.). Es to restaurēšu." Taču tas vilkās gadus, jo Vidvuds bija precējies ar savu, kā pats reiz teica, māsīcu Ingrīdu Frickausu, kas bija šķērslis Inciema iegādei. Viņa bija ļoti alkatīga," atklāj Artūrs.

Viņš turpina: "Bijām ar Vidvudu vienojušies par cenu. Pēc pieciem gadiem beidzot piekrita pārdot, bet Frickausa atbrauca un pateica, ka viņai vajag vairāk. Kaut kā to sagrabinājām un nopirkām pirmo ēku."

Artūrs to patiesi atjaunoja. Labiekārtoja telpas, uzliku lubiņu jumtu, kuru gan pēc 20 gadiem nācās vēlreiz nomainīt, izgrieza koka arkas, apmūrēja ar akmeņiem, bet blakus uzlika bruģi.

Pirmo kafejnīcu ierīko "Pansijas" pagrabā

Laika gaitā Artūrs satuvinājās ar Vidvudu. Viņš regulāri brauca uz Inciemu, gleznoja, spēlēja klavieres, makšķerēja, stāstīja par to, kā Eglīši savā īpašumā saņēmuši zemi un ēkas, bet bijuši par to ārkārtīgi nelaimīgi, jo jau pirms Otrā pasaules kara īpašumu bijis ļoti daudz un sliktā stāvoklī. Savukārt pēc padomju varas sabrukuma Anšlavam īpašums atgriezts 12 hektāru platībā jeb viss Inciems ar "visiem cilvēkiem, dārziņiem, mājām".

Kādā brīdī Vidvuds ļāva Artūram savu uzņēmējdarbību paplašināt, kādreizējās "Pansijas" pagrabā atverot pirmo kafejnīcu, kas jau tolaik bija pazīstama ar savām lielajām karbonādēm. Tur ēdnīca atradās līdz brīdim, kad Artūrs varēja savā īpašumā iegūt tās mūsdienu telpas – Eglīšu laikā tā bija pienotavas ēka, bet 1990. gados veikals.

Jānorāda, ka tolaik īpašumus varēja nopirkt bez zemes, proti, pienotavas ēka piederēja Artūram, bet ēkas zeme – aizvien Vidvudam. Redzot, ka abi vīrieši satuvinās, Vidvuda laulene viņu vienu uz Inciemu vairs nelaida, baidoties, ka Artūrs varētu viņu "apstrādāt" un iegūt īpašumus, jo Vidvuds jau savulaik bija izteicies, ka labprāt atdos visu Inciemu.

Tā sākušās pārrunas ar Ingrīdu. Viņa piekrita pārdot pienotavas zemi, bet ar vienu nosacījumu – Artūram par saviem līdzekļiem jāuzmēra viss Inciems. Viņš to izdarīja, bet Ingrīda pārdošanu pārdomāja. Gāja gadi, un viņa pati reiz nāca ar piedāvājumu iegādāties visu Inciemu par 14 tūkstošiem latu. Artūram tobrīd tādu "krāmu" nav gribējies, tāpēc no piedāvājuma atteicās.

Tad, 2003. gadā, nomira Vidvuds, bet Ingrīda Inciemā vairs neparādījās.

"Viņš man daudz stāstīja, bet es tam nepiegriezu lielu vērību. (..) Visu laiku redzam Anšlavu, bet esam aizmirsuši Vidvudu. Vidvuds bija ļoti labestīgs, kā tāds baltais tētiņš. Vidvuds bija ļoti labs cilvēks, gudrs, inteliģents. Viņš man arī [mantojumā] atstāja akvarelī zīmētos interfrontes viepļus. (..) Viņš varēja paņemt zīmuli, otu, ūdenskrāsas un uzzīmēt jebko. Viņš bija ļoti pozitīvs cilvēks. Nožēloju, ka ļoti daudz varēju [sarunu] ar viņu ierakstīt," teic Artūrs.

Visu vai neko – uz brīdi viss Inciems nonāk Artūra rokās

"Vienā dienā sāka klīst baumas, ka Inciems ir pārdots," nākamo nodaļu muižas kompleksa dzīves līkločos iesāk Artūrs. "Nopirkusi kāda māksliniece. Viņa bija iedomājusies pilnībā pārbūvēt Inciemu, uzcelt viesnīcu, daudzdzīvojamās mājas, frizētavu. Viņa uztaisīja arī projektu tam, kā viss izskatīsies. Pirms tam gan notika iedzīvotāju publiskā apspriede, pēc kuras es, kā ekstrasenss, pateicu, ka nekā šeit nebūs."

Artūram bija taisnība. Vēl pēc aptuveni pieciem gadiem DNB banka (tagad "Luminor" – aut. piez.) to pārņēma savā īpašumā.

Nepilnus desmit gadus Inciems piederēja bankai. Tā īpašumu centās pārdot par vairākiem simtiem tūkstošu, bet nespēja no tā tikt vaļā. Artūrs bankā vērsās vairākkārt ar lūgumu viņam pārdot atlikušās muižas ēkas un zemi, bet banka iespītējās un bija gatava pārdot tikai visu Inciemu.

Pati banka daudzkārt mutiski piedāvāja Inciemu pārpirkt vietējai pašvaldībai, bet tā brīža vadītājs atteicies, jo negribēja tādu "krāmu". Galu galā arī pašai bankai "piegriezās", īpašums kļuva par slogu, un tā piekrita visu pārdot Artūram par zemāku cenu.

Tas bija 2016. gadā. Tiesa, arī šeit vēl nav iespējams runāt par laimīgām beigām. "Viss bija labi līdz brīdim, kad atmodās pašvaldība, kas nolēma banku iesūdzēt tiesā," stāstu par pēdējo etapu visā sāgā iesāk Artūrs.

"Izrādījās, ka banka nevajadzīgi pirkšanas-pārdošanas līgumā ierakstījusi atrunu par pirmspirkuma tiesībām. Tas nozīmē, ka pašvaldībai bija jāiesniedz rakstisks apliecinājums, ka tai Inciems nav interesants. Taču šajā līgumā tādu punktu nevajadzēja, jo es biju tādā pašā pozīcijā kā pašvaldība – mana ēka atradās uz bankas zemes. Tāpat bija pašvaldībai. Attiecīgi – kurš pirmais nopirks, tam arī Inciems būs," atklāj Artūrs.

Banku iesūdzēja tiesā par to, ka pašvaldībai it kā nekas netika piedāvāts. Artūrs strīdā tika iesaistīts kā trešais prasītājs, kā dēļ, lai arī beidzot ieguva ilgi kārotās ēkas, tajās iekšā nevarēja tikt, jo norisinājās tiesvedība.

Viņš vērsās pie advokāta Egīla Radziņa, kurš teica – ja tiesāsies, ēkās tiksi pēc pieciem gadiem, un ieteica apsvērt miera izlīgumu. Tā Artūrs nolēma, ka atdos pašvaldībai visu, izņemot "Pansijas" ēkas un zemi, pretī saņemot daļu no par īpašumu samaksātās summas. Šis process aizņēma vēl gadu, līdz beidzot Artūrs tika pie pēdējo muižas ēku atslēgām.

Pārvaldnieka ēka atguvusi savu spozmi

Jaunais muižkungs turpināja īpašuma atjaunošanas darbus. Šeit jāiestarpina, ka padomju laikā gan "Pansija", gan blakus esošā pārvaldnieka ēka, kas oriģināli būvētas no koka, apšūtas ar baltiem ķieģeļiem.

Artūrs norāda, ka neviens vien "Pansijas" viesis sūkstījies – padomju vara Anšlava muižu izkropļojusi. Viņš nenoliedz, ka tā patiesi zaudējusi savu kādreizējo spozmi, taču tas pats par sevi ir brīnums, ka muižu nenojauca pilnībā un tās vietā neuzbūvēja pavisam citu ēku.

Pilnībā atjaunota pārvaldnieka ēka. Tā padomju gados kalpoja kā "filtrācijas nometne", proti, katrs jaunais Inciema iedzīvotājs tajā kādu laiku nodzīvoja, līdz viņam piešķīra citu, pastāvīgu dzīvesvietu. Namā vienlaikus dzīvoja piecas ģimenes. "Šeit dzīvojusi puse Inciema," smej Artūrs.

Cik bijis iespējams, tai norauts balto ķieģeļu apšuvums, lai atsegtu senos guļbaļķus, bet šur tur piemūrēti akmeņi. Tagad pārvaldnieka mājā atrodas banketu zāle, kurai piebūvēta slēgtā terase – vieta, kur viesi var iedzert kafiju, apskatīt Vidvuda zīmētās akvareļu gleznas (rozes un goju ģīmetnes) un muižas ēku fotogrāfijas pirms un pēc pārmaiņām.

Pašas banketu zāles sienas rotā mākslinieces zīmējumi, kas īpaši piemeklēti no Anšlava romāna "Pansija pilī". Savukārt otrajā stāvā iespējams pēc pieprasījuma arī nakšņot. Artūrs iestarpina, ka arī Vidvuds šajā ēkā dažkārt nakšņojis, tiesa, pirms tās renovēšanas.

Bet kas notiek ar "Pansiju"?

Tā aizvien ir vissliktākajā stāvoklī, taču arī piedzīvojusi kārtības ieviešanas darbus. "Apmūrēta normāli, bet jumts bija briesmīgs – tecēja piecās vietās. Viss [iekšā] bija sapuvis, auga sēnes," pastāsta Artūrs. Lai ēka neietu vēl lielākā postā, pirms Covid-19 pandēmijas tai uzlikts jauns jumts, aizvākts pelējums, vairāk vai mazāk labiekārtots viss otrais stāvs, kā arī uzsākti darbi pirmā stāva kādreizējā spoguļzālē.

"Te bija drausmīgi. Šeit bija uzbūvēts kolhoza kantoris. Labā puse bija kaut cik saglabājusies, bet otra… Šis (lielākais) bija priekšsēdētāja kabinets, pirms kura sēdēja sekretāre. Šeit vienīgajā telpā saglabājies kaut cik normāls parkets. Te bija Ļeņina bilde," ievedot "Pansijā", izrāda Artūrs.

Istabu otrajā stāvā ir daudz. Visu gan oriģināli nebija – pēc atsegtajiem guļbaļķiem noprotams, ka otrajā stāvā varētu būt piebūvētas divas, trīs istabas, bet tā ir mazākā daļa.

Artūrs atklāj, ka vēlas šeit ierīkot īstu pansiju. Vietas otrajā stāvā ir deviņiem numuriņiem, kur katrā būtu guļamistaba, duša, tualete un pat virtuve.

Tas gan nav viss. Pirmajā stāvā cita ieeja ved uz kādreizējo spoguļzāli. Kolhoza laikā tā kalpoja par saieta namu, kur uzbūvēta skatuve, rīkoti dažādi pasākumi, tostarp izrādītas filmas. Caurā jumta dēļ to gan pamatīgi papostījis mitrums – padomju laika parketu saglabāt nebūs iespējams, jo dažviet tas lūst iekšā.

Savukārt pirms Otrā pasaules kara tā bija svinību zāle. Iespējams, izmēros mazāka, bet rotāta spoguļiem – katrā logu starpā bijis pa vienam. Tie visi diemžēl nozagti.

Artūrs atzīmē, ka ap muižu ir arī kāda "mistērija", proti, joprojām nav īstas skaidrības par tās galvenās ieejas atrašanās vietu. Jaunais muižkungs iestājas par to, ka tā atradās tur, kur arī šodien, taču daudzi oponē, sakot – tā bija ēkas otrā pusē. Šo jautājumu Artūrs gan cer atrisināt, kad notiks plašāki muižas apkopšanas darbi, tostarp daļēja ķieģeļu apšuvuma nojaukšana. "Tad redzēsim, vai tur bija vai nebija ieeja," teic saimnieks un piebilst – ja kāds no baļķiem būs ciešamā stāvoklī, tos atstās atsegtus.

Galu galā Artūra iecerēs ir arī atjaunot spoguļzāli līdzīgi kā tās spozmes laikā, lai tajā var rīkot dažādus pasākumus. "Domāju, ka to ēku var atdzīvināt, tikai apšujot ar koku un nokrāsojot tumšāku, lai ir uz to pusi, kāda bija. Jāuztaisa arī līdzīga terase no koka. No iekšas es viņu atjaunošu, arī spoguļzāli. Ja nenomiršu, es viņu uztaisīšu," vairākkārt par savu ieceri uzsver saimnieks. Tāpat ir ideja kādā no "Pansijas" telpām ierīkot nelielu Eglīšu ģimenes muzeju vai piemiņas telpu.

Viņš norāda, ka līdzšinējā muižas un tās ēku atjaunošana noritējusi tik lēni arī tāpēc, ka visi restaurēšanas darbi notiek tikai par pašu līdzekļiem. "Neieguldīju savā privātmājā, nenopirku jaunu mersedesu, neapņēmu jaunu sievu – blondīni, bet visu naudu ieguldīju šeit," saka Artūrs.

Lai "Pansiju" varētu atjaunot straujāk, jo, kā rāda aptuvenās aplēses, tās restaurēšanai nepieciešams vismaz pusmiljons eiro, šajā pavasarī dibināta biedrība "Eglīšu dzimtas muižas Pansija atjaunošanai". Ikviens interesents aicināts tai ziedot, lai kopīgiem spēkiem "Pansija" atgūtu jaunu elpu.

Misija, kas laika gaitā pāraugusi "slimībā"

Artūra SIA "Pansija" stāsts sākās pirms vairāk nekā 30 gadiem. Ceļā stājies daudz kas, kā dēļ jau sen kāds cits visam būtu atmetis ar roku. Kāpēc viņš tik nepiekāpīgi gājis uz savu mērķi – iegūt īpašumā un atjaunot muižas ēkas? "Laika gaitā šis kļuvis par tādu kā slimību," atzīst Artūrs un turpina, "nakts laikā varētu pateikt, kur un kāda nagla iedzīta, kur garām tek ūdens, kur vajadzētu kaut ko izdarīt u. tml. Arī mani bērni ar šo ir izauguši."

Viņam nav skaidras atbildes par to, kas viņu šos gadus dzinis uz mērķi, bet Artūrs min – tā varētu būt sava veida misija. To palīdzējuši piepildīt lērums labu cilvēku, kas bijuši līdzās, it īpaši ēku atjaunošanas darbos.

"Man ir ļoti paveicies ar šādiem cilvēkiem. Vēl neesmu visus sasaucis kopā un kārtīgi pabarojis. Vajadzētu savākt kopā, pabarot, iedot dzert un iekurt pirti, lai arī var redzēt, kas viņi patiesībā par cilvēkiem," smej Artūrs.

Kā minēts sākumā, Inciemā Artūrs nonāca apstākļu sakritības dēļ, taču, runājot par to, kas pēc visiem šiem gadiem viņam ir Inciems, vīrietis norāda – tas kļuvis par vietu, kuru saukt par savu dzimteni.

"Pirmās dzimtenes man nav. Esmu dzimis Sēlijā, bet divu gadu vecumā manu tēvu čeka izsūtīja uz Dobeli. Mana bērnība ir bijusi Penkule, Bēne, Auce, Dobele, Tērvete. Tad pārcēlos uz Rīgu. (..) Uz Sēliju aizbraucu ekskursijā, arī uz Dobeli. Es šo vietu (Inciemu – aut. piez.) nemainītu ne pret ko. Man varētu dot miljonu, bet es nebrauktu prom."

Bet kas Inciemam ir Artūrs? "Tas jāprasa iedzīvotājiem. Domāju, ka atbildes varētu būt duāli dažādas," smejot teic Artūrs un ar sev raksturīgo humoru turpina, "ja atbrauc uz Inciemu un gribi mani satikt, jebkuram cilvēkam, sunim vai kaķim var paprasīt, kur ir Artūrs, noteikti parādīs un pateiks, kur konkrēti dzīvoju, jo varbūt domās, ka es kādam esmu parādā un varēs beidzot tikt no manis vaļā."

Tajā pašā laikā ir arī vairāki cilvēki, kas viņam teikuši paldies, jo tieši Artūra kafejnīcas ēdnīcas "Pansija" dēļ nedēļas nogalēs Inciemā dzīvība kūsāt kūsā. "Visi zina, kur ir Inciems, pateicoties tām karbonādēm," sarunas nobeigumā saka Artūrs.

Daudzsēriju filmas tapšanu atbalsta Nacionālais kino centrs (ERAF / REACT-EU projekts "Latvijas kino industrijas uzņēmumu izaugsme, veicinot to profesionālo veiktspēju" Nr.13.1.4.0/22/I/001)