Vēsturiska Alsungas sakta, izglābta no dubļiem, sargāja īpašnieci no briesmām un deva garīgu spēku

Tautastērpa pirmā īpašniece bija Elfrīda Bikauniece (1912–2001) nākamajai tērpa īpašniecei Mārai Siksnai stāstījusi: "Grūtos laikos es bieži jutu, ka vecā sakta man ir kā talismans, kā sargeņģelis, kas ļāva izvairīties no briesmām un deva garīgu spēku."

Austrālijas latvietes Māras Siksnas Alsungas tautastērpa vēsturiskās sastāvdaļas 2006. gadā atgriezās atpakaļ savās "īstajās mājās" – Alsungā, un nu glabājas Alsungas Amatu mājā. Muzejs "Latvieši pasaulē" tērpu deponējis, un visā savā krāšņumā tas ir redzams izstādē "Uzvilkt Latviju. Latviešu tautastērps pasaulē".

Komplektējot tērpu pa Alsungas mājām

Tautastērpa pirmā īpašniece bija Elfrīda Bikauniece (1912–2001). Pēc 1931. gada dziesmu svētkiem Elfrīda bija sajūsmā par Kurzemes koristu tautastērpiem un nolēma sev iegādāties Alsungas tērpu. Tolaik divdesmitgadīgā Elvīra kopā ar draudzeni aizbrauca uz Alsungu un gāja no mājas uz māju, meklējot kādu, kas būtu ar mieru tautastērpa daļas pārdot.

Jaunajām sievietēm laimējās kādās lauku mājās nopirkt brunčus un kreklu. Jostu un villaini viņas ieguva no sievietes, kas teica, ka tās nākot no viņas krustmātes vecāsmātes pūra – rokdarbu vecumu viņa nevarēja noteikt, bet rēķināja, ka josta un villaine kalpojusi vismaz četras paaudzes.

Lielo saktu nevienās Alsungas apkārtnes mājās nepiedāvāja, taču Elfrīda nelikās mierā, līdz kāds atcerējās, ka, rokot kūtij pamatus, miets atdūries pret metālu un strādnieki izvilkuši gauži salocītu vecu saktu, ko aizmetuši gruvešos. Saktu izdevās atrast, un Elfrīda priecājās, ka šo dubļiem un māliem apķepušo dārgumu viņai atdeva pa brīvu, jo visa līdzpaņemtā nauda jau bija iztērēta. Rīgā kāds sudrabkalis saktu attīrīja un pielaboja – uz vara daļām šur un tur vēl bijušas nelielas zeltījuma pēdas, un meistars zinājis Elfrīdai teikt, ka sakta ir ļoti sena.

Villaine kā mugursoma

Otrā pasaules kara laikā Elfrīda Bikauniece, tāpat kā daudzi citi latvieši, bēga no Latvijas otrreizējās Padomju okupācijas. 1944. gadā Elfrīda Alsungas villainē ielocīja seno saktu un pāris mīļas gleznas, kā lences piediedza jostu un ar šādu mugursomu devās trimdā. Nākamajai tērpa īpašniecei Mārai Siksnai stāstījusi: "Grūtos laikos es bieži jutu, ka vecā sakta man ir kā talismans, kā sargeņģelis, kas ļāva izvairīties no briesmām un deva garīgu spēku."

Pēc vairākiem gadiem bēgļu nometnēs Vācijā, Elfrīda nonāca Austrālijā, kur iesaistījās trimdas latviešu sabiedrībā. Laika gaitā Elfrīda tautastērpa atlikušās daļas – saktu, jostu un villaini atdāvināja citai aktīvai latvietei – Mārai Siksnai, kura latviešu jauniešiem Austrālijā lasīja lekcijas par latviešu tautastērpiem, ornamentiem un tradīcijām.

Tautastērps dodas turnejā

1976. gadā Austrālijas latviešu deju ansamblis "Saules josta" gatavojās pirmo reizi braukt Austrālijas un pasaules ceļojumā ar deju un dziesmu uzvedumu. Māra, būdama ansambļa dejotāja, nolēma uz turneju Alsungas tērpam darināt pārējās daļas, lai varētu seno saktu, jostu un villaini godam parādīt visai pasaulei.

Mārai palīgā nāca citas Austrālijas latvietes. Māsas vīramāte Zenta Šaulis savērpa zili sarkanu smalkas vilnas pavedienu un uzauda vieglu audumu brunčiem, lai varētu tajos dejot Austrālijas svelmē un ērti pārvadāt lidmašīnā. Galvasauta mežģīni, krekla piedurknes un pērļoto apkaklīti darināja citas Austrālijas latvietes. Savukārt zeķes uzadīja meitene no Jaunzēlandes, kas no Māras īrēja istabu un par latviešiem neko nezināja. Biezo melno jaku pašuva Māra pati, bet reti kad to uzvilka, jo Austrālijā latviešu svētki galvenokārt tika svinēti vasarā un tālā kontinenta tveicē vilnas tērpā dejot un dziedāt nebija viegli.

No Austrālijas atpakaļ uz Alsungu

Nākamos 30 gadus Māra lepni vilka Alsungas tautastērpu latviešu pasākumos, dejojot "Saules jostas" izrādēs daudzviet Austrālijā, ieskaitot slaveno Sidnejas Operas namu. Ar latviešu dziesmu un deju uzvedumiem Austrālijas latvieši viesojās Kanādā, ASV, Zviedrijā, Lielbritānijā, arī Latvijā. Tērps tika vilkts ne tikai koncertos, bet arī demonstrācijās par Baltijas brīvību un svinīgās pieņemšanās Austrālijas valdības pasākumos. Māra savā Alsungas tērpā redzama arī "Ekspo" izstādes pasākumā Brisbānē un aborigēnu mākslas izstādē Anša Epnera filmā "Es esmu latvietis" (1990).

2006. gadā šī tautastērpa vēsturiskās sastāvdaļas atgriezās atpakaļ savās "īstajās mājās" – Alsungā, un nu glabājas Alsungas Amatu mājā. Muzejs "Latvieši pasaulē" tērpu deponējis, un visā savā krāšņumā tas ir redzams izstādē "Uzvilkt Latviju. Latviešu tautastērps pasaulē".

Izstāde "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē" līdz 2023. gada 2. septembrim skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē, Rīgā, Mūkusalas ielā 3. Ieeja izstādē bezmaksas LNB darba laikā. Izstādes notikumu programma: https://uzvilktlatviju.lv/ .

Izstādes kuratores Marianna Auliciema un Ieva Vītola. 

Izstādes tapšanu atbalstījusi LR Ārlietu ministrija, LR Kultūras ministrija, Sabiedrības integrācijas fonds, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, Latviešu fonds, ziedojumi Ritas Grīslis Sējas piemiņai.

Publikācija tapusi sadarbībā ar muzeju un pētniecības centru "Latvieši pasaulē".