Zinātnieki noskaidrojuši, kā izskatās pievilcīgākā sievietes figūra, un atspēkojuši populāro mītu par vidukli un gurniem

Tāpēc modeles daudziem šķiet nepievilcīgi laikā, kad Kima Kardašjana, Merilina Monro, Nikija Mināža, Sabrīna Kārpentere un citas slavenības kļuvušas par ikonām. Kā atzīmē pētnieki, sievietes ir pievilcīgas vispārējā "izliekuma" nevis tikai tievā vidukļa dēļ.

Iepriekš tā dēvētais skaistuma standarts bija vidukļa un gurnu attiecība 0,7. Šo parametru nosaka, dalot vidukļa apkārtmēru ar gurnu apkārtmēru. Visbeidzot, jo mazāks šis skaitlis, jo ideālāka ir figūra.

Šis uzskats, kas sniedzas gadsimtiem senā pagātnē, pieņēma, ka šī matemātiskā attiecība aptver kaut ko tādu, kas pēc būtības bija estētiski pievilcīgs.

Kā atzīmēja mūsdienu pētnieki, vidukļa un gurnu attiecība varētu liecināt par reproduktīvo piemērotību.

"Tā kā platāki gurni un lielāks ķermeņa tauku sadalījums ir saistīts ar pozitīviem grūtniecības iznākumiem, evolūcijas psihologi ir ierosinājuši, ka mūsu smadzenes, iespējams, ir attīstījušās, lai uzskatītu, ka šī attiecība ir pievilcīga. Koeficients 0,7 parasti tiek uzskatīts par "ideālo" pievilcības līmeni, kas nozīmē, ka viduklis ir par 30 procentiem mazāks nekā gurni," skaidro "The Daily Mail" atsaucoties uz zinātnieku pētījumu.

Taču pašreizējie pētījumi apgalvo, ka šī noteikšanas metode darbojas tikai sievietēm ar mazu svaru. Lielā izmēra īpašniekiem būtisku lomu spēlē izliekumi, nevis vidukļa platums.

Lai nonāktu pie savas teorijas, vadošais pētnieks, profesors Ronalds Hūbners (Ronald Hübner) veica divus eksperimentus, kuros abos dalībnieki novērtēja vienkāršu sieviešu zīmējumu pievilcību ar dažādiem parametriem.

Pirmajā gadījumā ķermeņu ideālā attiecība bija 0,7, tāpēc teorija "30%" patiešām piepildījās.

Otrajā zinātnieki nolēma tās nepadarīt ideālas, bet uzzīmēja aprises, balstoties uz īstām sievietēm ļoti šaurās korsetēs. Teorija atkal darbojās uz slaidiem ķermeņiem, taču cieta neveiksmi lielākiem apjomiem. Turklāt "0,7" tika novērtēts kā visnepievilcīgākais skaitlis.

Savā rakstā, kas publicēts žurnālā "Scientific Reports", profesors Hūbners un viņa kolēģi raksta: "Teorētiski apsvērumi liecina, ka vidukļa un gurnu attiecība (WHR) nevar kalpot kā derīgs izliekuma rādītājs, pretēji tam, kas bieži tiek pieņemts, vai nu netieši, vai nepārprotami.

"Līdz ar to vienam no šiem diviem atribūtiem ir jābūt efektīvākam sievietes ķermeņa pievilcības prognozei. Šī pētījuma rezultāti skaidri parāda, ka izliekums šajā ziņā ir daudz pārāks par WHR.

Par to, kāpēc tas tā ir, pētnieki vēlreiz norāda, ka izliekums varētu būt evolucionāli vēlamo iezīmju ārējā pazīme.