Saimniece: kas ir īstie un tradicionālie latviešu Ziemassvētku ēdieni
Pelēkie zirņi ar speķi, pīrāgi vai varbūt tomēr rasols? Kas ir īstie un tradicionālie latviešu ēdieni, ko pasniegt Ziemassvētku galdā? Sarunā par latviešu Ziemassvētku ēdieniem portālam "tv3.lv" stāsta z/s "Zutiņi" saimniece Rūta Beirote.
"Kad jautājam latvietim, kas ir tavas valsts nacionālais ēdiens? – Lielie pelēkie zirņi ar speķi parasti izskan kā pirmais. Pelēkie zirņi ar speķi ir gan tas ēdiens, ar kuru sevi identificējam kā nāciju, gan tas, bez kura nekādi nespējam iedomāties arī savu Ziemassvētku galdu. Jo tieši Ziemassvētki ir laiks, kad šo ēdienu ceļam galdā neskatoties uz to, ka tas, iespējams, paliks neievērots pārējo 12 ēdienu vidū," stāsta Rūta.
Rūta min, ka tas arī tādēļ, ka latvietis vienmēr ēdienam ir piešķīris ne tikai praktisku, bet arī simbolisku nozīmi.
"Katrs ēdiens, ko liekam svētku galdā, ir ar nozīmi. Vairot, sekmēt, pielabināt, piesaukt, pieburt. Un sevišķi tas svarīgi svētkos, kas mums nozīmīgi pēc Saules kalendāra."
Ziemassvētkos galdā liek pupas un zirņus, jo tie simbolizē auglību, dzīvību un apaļās formas dēļ raitu lietu ritumu. Rūta ir pārliecināta, lai nu kam, bet zirņiem ar speķi uz svētku galda jābūt.
"Zirņi nozīmē naudu un pārticību, lietu labu izdošanos, jaunu dzīvību sētā, palīdzību saulītei un cilvēkiem ripot uz augšu, uz gaismu."
Tāpat zirņus, līdzīgi kā zivs zvīņas, arī turēja makā, lai sekmētu bagātību un auglību.
Bet ko darīt, ja zirņi ar speķi palikuši pāri? Vai tiešām mest pār sētu, jo citādi būs jāraud? Rūta teic, ka senajās parašās šāds variants nav minēts, jo senie latvieši ēdienu cienīja un neatļāvās izmest, tāpēc Rūta iesaka pagatavo zirņu kotletes vai zirņu pikas.
Neiztikt arī bez cūkas šņukura, jo latviešiem visa dzīve pakļauta zemes darbiem. Cūka kā zemes racēja dod veiksmi un vieglumu arī vīriem – zemes arājiem.
"Tādēļ pelēkie zirņi ar speķi savā ziņā ir ezotēriska veiksmes bumba."
Gaļa Ziemassvētku galdā bija obligāta. Kā tā tika gatavota, bija atkarīgs no saimnieces rocības.
"Pieticīgāk dzīvojošiem nereti tas bija tikai grūdenis no cūkas galvas, bet bagātākās mājās cepta pavēdere un desas. Ne tikai putraimu desas, bet arī gaļas desas."
Speķa rauši – tā senāk dēvēja pīrāgus, jo senlaikos tos cepa krāsnī, apraušot ar pelniem stāsta Rūta un atklāj, ka tie bija pārticības simbols, tos ēda, lai bagāts nākamais gads. Savukārt rudzu maize un medus – spēks un salda dzīve jeb prieks nākamajā gadā.
"Vismaz 12 ēdieni simbolizēja pārticību un labklājību, jo, ja reiz esi labi paēdis, būsi stiprs un varēsi labi strādāt. Tādēļ Ziemassvētkos vajadzēja arī 9 reizes ēst, tad nākamais gads un arī pats ēdājs būs bagāts."
Runājot par tradīcijām, Rūta stāsta, ka lībieši un Ziemeļvidzemē Igaunijas pierobežā dzīvojošie senči galdā lika asinsdesas un savā starpā sacentās, kurš vairāk putraimdesu apēdīs. Uzskatīja, ka ar brangu ēšanu ļaudis sekmē nākamā gada ražu.
Tāpat Ziemeļvidzemē tika cepti arī augstie rudzu maizes kukuļi. Kukulīši veidoti lieli un augsti, lai nākamajā gadā liela raža un visi labumi kaudzēm vien!
Ziemassvētkos goda vietā lika maizi, sāli un sveci, lai nākamā gadā nebūtu trūkuma.
"Ziemassvētku galdā noteikti bija jābūt maizei, lai nākamajā gadā nepietrūktu maizes."
Ziemassvētkos brangi ēda paši un mieloja arī savus dzīvniekus, labi sabaroja arī govis un cūkas. Vēl viena mūsu senču tradīcija bija, ka Ziemassvētku galdu nevāca nost, jo ticēja, ka naktī, kad jau visi aizgājuši pie miera, nāk mieloties arī senču gari jeb veļi.
Ar citām Rūtas receptēm un kulinārijas padomiem vari iepazīties šeit.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
