Jēkabpils novada Salā jau 10 gadus dzīvo īpaša gulbju ģimene. Par šo gulbju ģimeni portālam "tv3.lv" stāsta Inga Āriņa: "Mūsējais gulbju pārītis. Saku mūsējie, jo nu jau šis pāris 10 gadus katru pavasari izved atrādīt savus mazuļus pie mūsu laipiņas."
"Tik gudri putni. Viņi nāk man pie rokas, stāsta savu ģimenes stāstu. Bet stāsta jau tiem, kas viņus mīl, uzklausa, saprot un, ja grūti laiki ziemā, tad arī pabaro," tā portālam "tv3.lv" stāsta Inga Āriņa.
Kad vaicāju, vai viņa kā īpaši gulbju pāri ir pieradinājusi, Inga neslēpj, ka šajā pavasarī viņa baroju tad, kad gulbju tēvs bija savainots.
"Sēklu maizīte bez sāls un cukura viņiem ļoti garšo. It kā jau dabā nav jāiejaucas, bet ir situācijas, kad vienkārši jāpalīdz. Jāpalīdz izdzīvot. To dzīvnieki jūt un ir pateicīgi. Ziemā, kad upe nav aizsalusi, šis gulbju pāris atlido uz savu ligzdošanas vietu, bet no rīta ir ledus, protams, ka jābaro," stāsta Inga.
Šajā pavasarī Ingai jo īpaši liels prieks par gulbīšu ģimeni, jo viņiem šogad nebija mierīgākais ligzdošanas laiks, tāpēc Inga palīdzēja gulbju mammai ligzdošanas laikā.
"Pirms divām nedēļām atlidoja svešs gulbju pāris un visas dienas garumā cīnījās par ligzdu. Rezultātā ligzda bija izpostīta un gulbju tēvs savainots. Kad ar laivu devāmies glābt, ligzdā nebija olu un abu gulbju, vien vārnas kaut ko knābāja. Vakarpusē ligzdā atgriezās tikai gulbju māte. Gan vakarā, gan nākamās divas nedēļas gulbju māte cītīgi sēdēja ligzdā un gulbju tētis cītīgi ārstēja savainoto kāju, guļot upes krasta mālā, un ligzdai netuvojās," šī pavasara notikumus atminas Inga.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Vērojot gulbju pāri pēc trauksmainajiem notikumiem, Inga iedomājas, ka "varbūt viņa tās olas saslēpa ligzdas dziļumā vai sēž instinkta pēc. Un tā izrādījās taisnība, jo šorīt, 28. maijā, atveda parādīt četrus brašus gulbīšu mazuļus. Un viens tik skaisti sēdēja mātes klēpītī. Nu gan prieka asaras!"
FOTO: INGA ĀRIŅA
"Ar viņiem katru gadu ir aizkustinājums," neslēpj Inga un papildina: "Un tagad pat nebrīnos par gulbju gudrību, inteliģenci un mīļumu. Viņi ar mani runājās, un es viņus saprotu. Jā, esmu ar putniem.
Katru gadu vēroju, kad gulbji kārto ligzdu un sāk perēt, atzīmēju datumu, un zinu, kad gaidāmi mazuļi."
Inga nenoliedz, ka noteikti sekos gulbju ģimenes dzīvošanai, "jo tagad ir svarīga mazo gulbīšu izdzīvošana un nosargāšana. Parasti ik gadu no četriem līdz astoņiem izperē, bet līdz nākamajam gadam izdzīvo viens, divi. Tāda ir daba".
Par to, vai tie ir viņas gulbji, Inga pārliecinoši saka: "Jā, šie ir mūsējie pundurknābji, tie iebrucēji bija ziemeļgulbji ar dzelteniem knābjiem un tādiem slīpiem bez punduriņa."
