Latvijas izlasei Pasaules čempionāts ir beidzies. Ir izcīnīta septītā vieta. Par četrām vietām esam pakāpušies ja salīdzina ar pagājušo gadu. Nedaudz atskatīšos uz pēdējām divām spēlēm, kurās Latvija tikās ar Krieviju un Kanādu.

Tātad komandas, kuras Pasaules rangā ieņem pirmo un otro vietu. Spēle pret Latviju Pasaules čempionei Krievijai neko neizšķīra, viņi bija nodrošinājuši pirmo vietu apakšgrupā, savukārt Latvija pat ar septiņiem punktiem nebija garantējusi sev vietu ceturtdaļfinālā.

Latvija spēli iesāka aktīvi un jau pirmajās minūtēs bija vairākas vārtu gūšanas iespējas, labākā no tām, kad J. Sprukts trāpīja pa vārtu stabu. Krievija spēlēja atbrīvoti, daudz kombinējot, bet, kad zaudēja ripu, uzbrucēji dažkārt noslinkoja atgriezties aizsardzībā, dodot iespēju Latvijai.

Vairs nevaram runāt par eiforiju uzvarot kādu no pretiniekiem, bet gan par izlasi, kas ar savu spēli pierāda konkurētspējīgu pasaules hokeja kartē. Lai arī mājiniekiem, Šveices izlasei bija iniciatīva, taču Latvijai bija raksturs, cīņasspars, arī izdoma.

Šie bija galvenie faktori, kas ļāva mūsējiem svinēt trešo uzvaru pēc kārtas 2009.gada Pasaules hokeja čempionātā. Šajā blogā pieskaršos dažām ‘atslēgas’ situācijām, kuru dēļ mēs ieguvām nevis 3 punktus, bet gan tikai divus.

Pirmajā trešdaļā Šveices treneru taktika attaisnojās tikai vienā – metienos un ātrumā, lai gūtu ātrus vārtus. Pilnībā šveiciešiem dominējot laukumā, Latvijai izdevās pretuzbrukums vairākumā (brīdī, kad šveicieši mazākumā centās iekarot Masaļska cietoksni), kad visu kā pēc notīm izdarīja Herberts Vasiļjevs un Mārtiņš Cipulis.

Pēc spēles ar Zviedriju pārlieku liela eiforija Latviju nepārņēma. Visiem bija liels prieks par ilgi gaidīto uzvaru pār Zviedriju. Taču lietas būtību šī uzvara nemainīja, galvenā spēle ar Austriju vēl bija priekšā. Tika atsaukts atmiņā 2001. gads Ķelnē (uzvara pār ASV un zaudējums Ukrainai).

Pirms spēles ar Austriju valdīja ieturēts optimisms (vajadzētu uzvarēt, bet, vai spēsim nospēlēt labā līmenī divas spēles pēc kārtas). Spēle pret Zviedriju atņēma daudz spēka un emociju, atpūtai bija tikai viena diena. Un, ja trūkst spēka, vēl lielāka nozīme ir raksturam. Spēles ar ASV un SWE skaidrību par austriešu spējām neieviesa. No vienas puses bezcerīgi zaudējumi (1-6 un 1-7) no otras – izdarīja līdzīgu metienu skaitu kā pretinieki. Tātad apgalvot, ka austrieši šīs spēles „atdeva”, nevar, lai arī jau pirms PČ viņi teica, ka galvenā spēle ir pret Latviju un Austrijas uzdevums ir palikt A grupā.

Ar pacietību un precīzu spēli aizsardzībā, kā arī cīņassparu un veiksmi (kas vairāk grib, tam arī veicas), Latvija pirmo reizi vēsturiski uzvarēja Zviedriju ar 3-2 pēcspēles metienos.

Spēles rītā pienāca dažādas ziņas par to, kurš stāsies Latvijas izlases vārtos? E. Masaļskis vai S. Naumovs? Manuprāt, tas bija psiholoģisks gājiens no mūsu treneru puses, izšķiroties par labu vienam vārtsargam (E. Masaļskim). Ja treneri pastāvīgi maina vārtsargus, var rasties iespaids, ka viņi paši īsti neuzticas ne vienam, ne otram. Un tas, protams, nav labi ne vārtsargiem, ne laukuma spēlētājiem (rodas nedrošības sajūta).

Labi sākām spēli (uzreiz neielaidām). Lai cerētu uz pozitīvu iznākumu, galvenais bija izturēt zviedru sākuma ofensīvu. Pašā spēles sākumā Masaļskis „izvilka” M. Vainhandla metienu un deva lielāku pārliecību komandai (ar vārtsargu šovakar viss ir kārtībā). Lai arī zviedri spēlēja ātri un bija mobili aizsardzībā, izveidojām vairākus bīstamus momentus pie S. Līva vārtiem. Labākā no tām, kad zviedri „nogulēja” O. Sorokina pieslēgšanos uzbrukumam. Sorokina piespēle no aizvārtes, M. Rēdliha metiens un Līvs izglāba Zviedriju no vārtu zaudējuma.

Latvija ir nospēlējusi savu pirmo spēli PČ. Piedzīvots zaudējums ASV ar 2-4. Pusspēli cīnījāmies par uzvaru, bet beigās sanāca, ka izrādījām cienīgu pretestību.

Spēli iesākām ļoti labi. Spēlējām droši, pārliecinoši, pārlieku liels uztraukums nebija manāms. Arī debitantiem. Un mums tādi bija divi – R. Jekimovs un K. Sotnieks. Roberts vairākās epizodēs droši pieturēja ripu, bet Kristaps droši iesaistījās spēka spēlē. Jau mača 5. minūtē, spēlējot vairākumā, labu kombināciju izspēlēja A. Ņiživijs – M. Cipulis – H. Vasiļjevs un pēdējais guva pirmos vārtus. Pirmkārt, uzvarējām iemetienā, prasmīgi izkārtojāmies pretinieka zonā pozicionālai ripas izspēlei un ar divām garām piespēlēm, kad ripa tika pārvietota no vienas zonas puses uz otru, ”sarāvām” ASV izlases aizsardzību un guvām pirmos vārtus. Noteikti tā ir treniņos iespēlēta kombinācija, jo līdzīgi šis virknējums izspēlēja vairākumu arī pēdējā pārbaudes spēlē pret Slovākiju un papildlaikā guva vārtus. Noteikti šīs kombinācijas izveidē ir piedalījušies arī treneri, jo pirms PČ H. Vītoliņš teica, ka treneri piedāvā savus variantus, kā izspēlēt vairākumu. Nereti vairākuma izspēle ir pašu spēlētāju ziņā, bet, ja spēle vairākumā nevedas, tad treneri jau ievieš savas korekcijas.

Latvijas izlase ir aizvadījusi sagatavošanās posmu un jau rīt dosies uz Šveici. Sešās pārbaudes spēlēs divas uzvaras un četri zaudējumi. Gribētos teikt nekas īpašs! Bet vai pēc sešām uzvarām mēs justos drošāk pirms Pasaules Čempionāta? Personīgi, es nē! Mēģināšu paskaidrot – kāpēc.

Pārbaudes spēles jau tāpēc ir arī domātas, lai pārbaudītu uzaicinātos spēlētājus. Un spēlēs ar Vāciju piedalījās daudz jauno spēlētāju – Cinks, Straupe, Meija, Jekimovs. Šogad arī treniņprocess bija savādāks. Visu sagatavošanās ciklu nebija jādzīvo viesnīcā, tikai četras dienas pirms spēlēm ar Slovākiju. Kādam tas bija pluss, kādam mīnuss. Pirmajā sagatavošanās nedēļā slodzes nebija lielas. Nedēļas laikā tikai divas dienas bija treniņi divreiz dienā. Pirms spēlēm ar Franciju slodzes palielinājās. Tas varēja būt par iemeslu neizteiksmīgajai spēlei, sevišķi pirmajā. Savukārt, pirms spēlēm ar Slovākiju slodzes tika samazinātas un vairāk strādāts pie komandas taktikas. Pēdējā spēlē redzējām atzīstamu sniegumu pret nebūt ne vājo Slovākijas izlasi.